19:14 - tavs stāsts
Kā būtu, ja dzīve būtu tik īsa, ka Savu Stāstu nevarētu izvērst vairāk kā uz 2 īsiem teikumiem? Teiksim, ja mēs dzīvotu 2 dienas - pirmo būtu zīdaiņi, pa nakti nobriestu un otrās dienas vakarā nomirtu.
"Es uzcepu kartupeļus. Tad mēs rakām sev kapus."
"Bērnībā bija skaists saulriets. Priecājos, ka vecumdienās nelīst."
"Aizbraucām uz Maksimu. Varu tikai pateikties par tik kolosālu dzīvi!"
"Vakar pakritu. Man šitā rēta visu mūžu."
"Atceries, kā mēs jaunībā trakojām? Vēl tagad nelaba dūša."
"Savulaik strādāju par trauku mazgātāju. Tad nomira māte un es pārvācos uz viņas istabu."
vispār, derētu šito turpināt gari un plaši, bet negribu ļaut sev vērt to čakru vaļā - aizies visa mūža novakare
20:01 - "uz laimīgo zemi" jeb pazemojošā padošanās mājup
Dzīve - tā jau tikai tāda ņirgāšanās.
22:56 - kino laiks
Ak, vai, iedevu laiku filmai. Ķēros pie "jānoskatās" čupas. "Death At A Funeral". Ak, vai, ak, vai, ak, vai, vai, vai... Vēl šausmīgāks sūds par Moonrise Kingdom. Jā, es to pateicu. Ak, mēness mūžsenā ēna, jel, apklāj tu mūs!
Bāc, kā var tik sūdīgi rakstīt? Es to par filmu. Srsly, joki sūds. Bet varbūt vienkārši Amerikas nēģeru humors, kur, atšķirībā no Vecās Pasaules, pikanti, groteski un plebejiski joki attiecīgi ir par nejaušu opja izdrāšanu dirsā, par nosišanu ar pannu un uzlaikošanās kabīnes piediršanu. Atvainojos. Konceptuāli neesmu rasists, bet kaut kas tajā amerikā ir aizgājis pa citu prāta attīstības taku. Nu, jā, varbūt tāpēc arī Moonrise Kingdom. Varbūt šie abi darbi ir ģeniāli, varbūt tas kļūst acīmredzams tikai pēc piedzimšanas Amerikā.
Pat negribas komentēt. Tā dārgās kino tehnikas izniekošana nav pelnījusi nopietnus komentārus.