02:57
release
this peace is million pieces
04:50 - can't speak (as in Danzig)
Kad vārdos jau ir izcilāts un akmeņi apgriezti riņķī, un bēdas pa pagalmu staigā, un tālāk nav iespējams iet
nav nākamās domas, notriekti vārdi, iekšas sazvērnieciski klusē, neļaujot just
sagūlies, mezglains kā dakts bez sveces, un kļūst arvien karstāk, uguns bez paēnas, iekšējo mākoņu svilstošais zibens
garšo pēc pelniem un smiltīm, smaržo pēc aizrīšanās, deg zeme pret miesu, bet piecelties debess par zemu
kā tieši tev piegrieztā kastē, kā uzlieta der un sargā no dzīvajiem
nav ieelpas nopūtas zilbei, rokas negribot iespiestas sānos, mitrums muguru saldē un seja kā ogles
kad jāguļ būtu visvairāk un jāsapņo sapņi, atslābums netiek vairs cauri akmenī savilktai miesai, šausmu un muskuļu režģim
saule spīd augstu virs klusēšanas un nesadzird to, gārgdama, dārdēdama aiz debesu platajām krūtīm
vējš pinas sulīgās lapās, un koki nebaidās ziedēt, lietus apmīļo sauso, rievaino mizu
bet miruša koka stumbrā, aizsistā zudušām domām, sadalās gadskārtu joslas un sabirst putekļu jūrā, sausā, mēmā un melnā
05:14 - bezatbalss
Kas ir tie sliktie, kad nav vairs, kur likties?
Un kā var liktenis neizlikties izliecies - izlec un teicami tiecies
pret zemi, bet mūžīgi nesatiecies?
Un ne kāds ir grūdis - zeme pati velk,
Ne kāds ir lūdzis, ne ļaunu vēl,
Neizraisītas kustības inertā masa, bieza kā migla, smaga kā rasa.
Kas ar asarām acīs prasa? Vai zeme, kas kaila un basa
neslēpj ne akmeņa asa, godīgi atsedzot nepanesamu ceļu,
ne vedējs, ne vadātājs, ne spoku, ne veļu, ne ļauna, ne laba-
īsta un patiesa daba - un kas tur ko tēlo? Tikai pats sevi kāds manī žēlo, sevi man nenovēlot.
Kritiens uz līdzenas vietas. Ne nāktas, ne neaizietas. Un zeme to neņem pie sirds. Ne pie mīlošas sirds - pat ne pie cietas.
17:18 - master of self-destruction
Destrukcija ir fun, kamēr ir, ko iznīcināt. Pat sevi var izsmelt.