÷

01:14 - Sveiks, draugs!

• Saki

12:10 - svešā skuba

Pasaule bēg pati no sevis, savelkoties zvaigznēs, planētās, sugās, salienot krogos, daudzstāvu mājās, attālinoties pa tumšiem lauku, savelkoties - pa izgaismotiem pilsētas ceļiem.
Katra piederība ir nepiederība citam. Katra rīcība ir konkurence. Katra uzvara ir smiekli pie bagāta dzīru galda, kad drupačas kā meteorīti nokaisa klīstošo komētu takas kā šuneļa ejas zem galda. Suns uzlaiza kripatas un aizmieg viens.
Jo ilgāk šis farss turpinās, jo tālāk viss aiziet. Mazas, koloniālas valstis, nolemtas nāvei bargākā ziemā, sarakstās, diplomātiskiem diegiem noturot cilvēces buras pie dzīvības stiprajā planētas vējā. Kad Zeme šaujas ap Sauli, un Saule pati ir puteklis vējā, kad galaktiku zari kā ļaudis pēc koncerta izklīst, lai konstatētu, ka tas, ka tur bija silti, nesilda tagad - vien atrauj un atrauj no tagadnes inerces spēkā to, kas ir bijis un nebūs, izsviežot tālākā tumsā, lai krustotos varbūt ar kādu pa tangensu aizgājušu klīstošo kosmosa holandieti. Kodīgos dīzeļa dūmos matroži klepo un smejas, krītot no bezizejas cauri tukšumam pretī tam tuvajam laikam, kad jāmirst.
Lai kā arī ticētu tam, ka viss ir tikai ticība, lai kā arī zinātu, ka neko jau nevar zināt, lai cik ļoti gribētos, lai griba noformē gribu, lai es gribu - lai es gribu to, ko es gribētu, bet negribu... spied, kā tu māki, un skrien, cik tu proti, stāvi no visa spēka kā afišu stabs ar krāsainu bildīšu aizlīmētām acīm, bet pasaule tik un tā turpinās - viss iet un lido, un ķērc, un ņaud, un šalc, un spīd, un smaržo, un brauc, un plūst, un... viss turpinās arī bez tevis - par spīti tev! Un, tiklīdz tu kaut kur stāvi - kaut vai pats sevis kaktā, mulsi vērodams, bikli, kā iekļuvis dejās ar netīrām mājas biksēm - pasaule sadodas pāros un aizgriežas prom. Aiztraucas kaut kur pati savā dejā - tev aizvien nezināmākā.
Jo ciešāk tu vēro, jo svešāks tas kļūst. Visas šīs zināmās lietas, kas nezināma iemesla pēc kaut kurp traucas. Līdz tam, ka vairs nevar tā vienkārši pastāvēt, paelpot pļavā - jo kuru katru brīdi no muguras tevi var notriekt projām no Mēness uz Saturnu bēgošas priedes.

• Saki

14:54 - ieraksts par neko

Vienalga, cik tas maksā, internetā viss ir lētāk.

Pokuj, ka saule kā pasaules brīnums vienreiz izgājusi pastaigāties gar maniem logiem.

Nestrādāšanas akrobātiskie paraugdemonstrējumi un kaut kāda jauna mūzika. Nothing really works. Nothing really matters. Nothing matters a whole goddamn lot.

• 2
• Saki

19:20 - varenā nevarība

Mums žēl suņu, kas baidās un kautrējas, un nenāk, un skatās caur pieri, un smilkst. Bet, velns, kā mēs ienīstam tādus cilvēkus!
"Tu taču esi cilvēks! Saņemies!"
Lepnums būt cilvēkam. Prāta spēju pārvērtēšana. "Pozitīvās domāšanas" tipa psihotiskie maldi par iespējām ietekmēt realitāti - sevišķi iekšējo. Protams, ka "it's all in your head", bet tieši tā - viss ir tavā galvā! Un tur vairs nav starpības, vai tas ir tikai tavā galvā. Tas jāiznīcina tieši tikpat pa īstam.
Un nekas dabā nav lieks. Katra neiroze pilda savu lomu. Tāpat katrs maniaks par tādu ir izveidots vai izveidojies savā vidē vajadzības spiests, citādi nevarēdams; un ne mazāk vērā ņemama ir kļūda - pat kļūdas rezultātā radies kroplis tik un tā ir radies kroplis, kļūda vai ne kļūda.
Mēs iežēlojamies par dzīvniekiem, kas bezpalīdzīgi činkst, bet ienīstam cilvēkus, kas "nav spējīgi savākties", "nevar pavilkt savu pakaļu", "parazitē". Neko darīt - es, protams, ierosinātu nošaut gan visus tos dzīvniekus, gan cilvēkus. "Radikāli"? Kāpēc? Tāpēc, ka nekādu ātro risinājumu tur nav. Sists suns ir sists suns. Kropls cilvēks ir kropls cilvēks. Ja arī potenciāli tas ir risināms, tad reālajos apstākļos tā vienkārši ir stihiska traģēdija, kur indivīds kaut pukstēdams un strutodams raujas uz pusēm, bet labuma no tā nav nekāda.
Tomēr interesanti, kā mēs uzlūkojam cilvēku - nevis kā vēl vienu pērtiķi, vēl vienu dabas kustoni, vēl vienu mehānisku kukaini ar desmitajā pakāpē paceltām kalkulācijas spējām, kuras pamatā ir tādas pašas kā papardēm, bet cilvēku mēs uzlūkojam kā "dievu". Starp citu, vārds "dievs", kuram no vienas puses grūti atrast definīciju, jo neviena dieva, cik zināms, nav (kaut reliģiozi noskaņotam cilvēkam pietiek ar "dieva" termina esību, lai piepildītu to ar nozīmi, un ne velti - patausti, kāpēc tā!), domājams savā sterilākajā nozīmē ir termins, kas apzīmē cilvēku no cilvēka perspektīvas. Vai tas būtu tēvs, karalis vai augstākajā dzīves punktā - tu pats, mēs instinktīvi ticam savas sugas (vai savu sugas brāļu - savu kopiju, savu labāko variantu) "dievišķumam", spējai stāvēt pāri apstākļiem, pāri dabai, pāri mehānikai un priekšnosacījumiem. Paskat tik uz tiem "pozitīvajiem domātājiem", kuri, modificēdami savas uztveres prizmas, kļūst tik aprobežoti, ka tiešām sāk redzēt tikai to, ko vēlas.
Smilkstošam sunim neliek saņemties. Puņķainam kaķēnam saka "awwwww" un dod bonusus. Bet no cilvēka mēs gaidām kaut ko pārdabisku. Kaut kādu transcendentālu spēju līdzīgi Fēniksam pacelties no kvalitatīvi bezcerīgu pelnu čupiņas.
Un, redzot otrā dievu, skaidrs, ka otrs ir ienīstams - visvarenais, visslinkais. Un pats. Vai gan es neredzu sevī brīvās gribas rēgu - kā apli, kvadrātu vai spirāli kādā optiskā ilūzijā, kurā tādu figūru, stingri ņemot, nav? Un vai gan es pats sev neesmu neizbēgami ienīstams vai pat nicināms?
Varbūt tieši tāpēc mēs tiem lopiņiem spējam automātiski piedot - jo viņi ne uz ko nepretendē. Viņiem sāp pa īstam. Viņi nevar pa īstam. Viņi cieš pa īstam. Un viņi cenšas iziet no savas reālās pozīcijas, rēķinoties ar savu nevarēšanu, tomēr izspiežot maksimumu no savas varēšanas. Taču cilvēks, šo spēli tik sen jau spēlējis, ir iemācījies gan melot par savām ciešanām, gan par savu komfotu. Kad izdevīgāk - tēlo ciešanas, kad izdevīgāk otrādi - prieku. Un kopumā kļūst par riebīgu, glumu, tā arī nekad neiepazīstamu un neiemīlamu meli. Valoda, kura radīja jaunu saskarsmi, radīja arī jaunu distanci - čuksta, sveiciena un sāpju kliedziena distanci.

• 29
• Saki