÷

10:38 - Būs novembris.

Tā sajūta par vasaru, tās beigām un dzīvi tumšajā gada pusē līdzinās antīkās pasaules domai par miglaino pēcnāvi ēnu pasaulē. No tā veidojas laika sajūta. Tāda kā kilometru skaitīšana līdz šim milzīgajam krustojumam. Nāves gadījumā šī doma ir absurda un disfunkcionāla, kamēr, runājot par gadalaikiem, tai piemīt zināms adekvātums. Ja pēc nāves jādzīvo vairs nebūs (doh!), tad pēc vasaras dzīve turpināsies. Lietas notiks, putni kliegs, maxima strādās, internets būs. Visticamāk.
Lai vai kā, tā dzīvojamās nāves jeb pēcnāves ideja degradē un bojā šo laiku. Tā veido ilūziju par "laiku". Domājot par beigām, pēc kurām viss būs tikai sliktāk, nākas izjust realitāti nevis kā simptrocentīgu, autentisku un neizsmeļamu, bet gan kā šauru, nepieejamu deficītpreci, kura par katru cenu kaut kur jāizrauj, bet reizē bail un slinkums utt. utjp. Tāds kontrastīvā kaifa ķeršanas bulšits, kurš, nespējot saskarties ar īstenību, visu mēra pēc ietvara - tā vietā, lai redzētu to, kas ir priekšā, tas skatās pa labi un pa kreisi, tā vietā, lai padzertos, laiza glāzi. Jū nou. Redz lietas kvantitatīvi, formāli. "Vasara". Pēc tam - "rudens". Rudenī būs "auksti", un tad būs "ziema", kad "vispār nekas nenotiek". Nu, labi, daba ziemā nedaudz sastingst, trū dat. Bet dzīvība neapstājas.
Negribas, lai būtu žēl paejošā laika. Tas vien, ka apzinos "laiku" un tā "paiešanu", nozīmē, ka nedzīvoju esošajā, bet tādā kā aizsargreakcijas mehānikā cenšos izvairīties, abstrahēties, ibalzamamēties. Un šajā sakarā varētu teikt, ka miršana ir dzīvība par exellence. Šīs cilvēciskās drošības kategorijas, kas dāvājušas mums laptopus un kaimiņiem - perforatorus -, ir nolaupījušas drošības sajūtu mainīgumā. Līdz pat tam, ka gribas izdarīt pašnāvību, lai tikai "nebūtu jāmirst".

• Saki

11:28 - Par cilvēcisko stāvokli

Cilvēka daudžķautņainā un dabiski sašķeltā domāšana ļoti viegli spēj noticēt pilnīgām muļķībām, radot neierobežotu aplamību loku, kas var aptvert visu pasaules tvērumu.
Tā, piemēram, lūk, šajā GIF animācijā redzams apaļš kvadrāts: skatienam nepārtraukti slīdot no divdimensionālā kvadrāta centra uz tā malām, ir redzams, ka, griežoties pa 360°, kvadrāts tiešām ir apaļš. T.i., redzam tieši to pašu, ko, tāpat skatoties no riņķa centra. Vai trijstūra. Vai no žirafes kontūras centra.

Un galu galā, pat, ja kaut kā būtu iespējams izvairīties no resursu trūkuma (kkad jāmirst, kkas jāēd, kādreiz beidzot paliek neizturami garlaicīgi), domājams, ka pat potenciāli cilvēks nespētu nonākt līdz universāli konsekventai racionālai domai, kura reizē būtu funkcionāla. Galējā konsekvence, ja to vispār varētu uztvert nopietni, būtu iespējama tikai bezapziņas vai viena signāla (apziņas [pēdējā?] "pikseļa", "bita") situācijā, kas vairs nebūtu ne apziņa, ne īsta eksistence, jo tam būtu jābūt absolūtam, visu izsmeļošam ["atomāram"] stāvoklim. Nav nekāda pamata uzskatīt, ka jebkurā brīdī pagātnē, tagadnē vai nākotnē pasaule būtu šādā stāvoklī atradusies, jo, kā zināms, eksistence ir dabiski mainīga un neviendabīga. Ja šāds stāvoklis būtu iespējams, pārmaiņas nebūtu pat potenciāli iespējamas, jo nebūtu, kam tās izraisīt.
Respektīvi: prāts nekad nevar būt konsekvents un ir pēc savas dabas absurds.
Ko no tā secināt? Droši vien to, ka cilvēks pat potenciāli nevar būt "pabeigts" vai "patiess" un ka "patiesība" ir ļoti ierobežota valodiskā tvēruma ilūzija, kas nekādā veidā nevar attiekties uz pastāvošo, kustīgo eksistenci.
Ko atliek darīt "šīs domas gaismā"? Konstatēt savu absurdo, dabiski pretrunīgo cilvēka stāvokli un vai nu krist racionālas domāšanas neizbēgamajā izmisumā, vai arī funkcionāli manipulēt "sevi" un apstākļus tā, lai gūtu maksimālu baudu savā sašķeltībā. Tā dzīvošana gūst pilnīgu līdzsvara pārākumu pār cilvēcisko "izdzīvošanas" domu, kura pieprasa atrisinājumu un pabeigtību, un uzstāj uz to, ka "nāves/dzīvības problēma" ir neatrisināma līdz tādai pakāpei, ka no tās risināšanas jāatsakās jau definitīvā (teorētiskā, racionāli funkcionālā) līmenī.

tl;dr
dzīve ir absurda, nāve ir neizbēgama, jēga ir relatīva un "fiktīva" ("subjektīvi subjektīva", t.i., indivīds pēc savas dabas nav "indivīds" - cilvēks ir dalīta būtne ar pretrunīgiem mērķiem) un cilvēka "liktenis" ir vnk kulties līdz nāvei, apzinoties, ka "cēlums", "cienīgums", "slava" un, visa galā, "nemirstība" ir nepiepildāmas, absurdas un disfunkcionālas domas kategorijas.
carry on carrying on
dzīve ir cikls. apaļš kvadrāts.

• Saki

13:45 - socioloģija

Es esmu garāmgājējs. Es esmu liecinieks.
Es esmu zvērinātais.
Es esmu apsūdzētais.
Es esmu prokurors, bet arī advokāts.
Es esmu tiesnesis un apcietinātais.
Es esmu policists un elektrikais krēsls,
krēslā pieslēdzējs un krēsla ieslēdzējs,
krēslā ieslēgtais un aiz spoguļstikla apslēptais
visu noziegumu upuris - un īstenotājs.
Es esmu lasītājs un TV skatītājs,
es esmu neko nezinošais nēģeris pie ūdensniedrēm.
Es sāpinu un sāpu, zinu visu un nesaprotu it neko,
man ir vienalga un man rūp it viss,
un nav nevienas tādas vietas, kur ir kāds, bet manis nav:
nevienu nevarētu apsūdzēt un tajā pašā laikā - viņus visus.
Un visa pasaule, kas manī vārās,
nevar izbeigties un nevar iziet ārā.

• 1
• Saki

17:12 - vizināties versus lietus

Mainot leijerkastītē sadzīto folderu nosaukumus, divreiz no vietas pasūtīju Ping Floyd.
Tue many kompiuter.

• Saki