11:59 - TROkSnIS
Metāls palīdz pret perforatoru. Sukas kaimiņi vālē sienā, kamēr es te kkāds slims mēģinu nomurgot līdz galam sen neredzēta tipa sapni par spokiem un līķiem.
Klepus. Kakls. Fak. Ehh..
Negaidīju, bet tiešām - ļoti skaļa mūzika visu to troksni padara daudz maigāku.
P.S.
cūkas, silto ūdeni noņēmuši. fui. tagad mēs te viss rajons smirdēsim.
un stilīgākais, protams, tas, ka nekādi brīdinājumi nav manīti un nav atrodami. cik ilgi? kāpēc? hujviņzin, bļe. mirstiet, mīļie iedzīvotāji!
15:19 - mmmaisss
Es jūtos kā smilšu maiss dziļā un tumšā ūdenī. Nezinu, vai slīdu lejup, vai jau atpūšos smiltīs. Viss, kas manu masu padara nosaucamu, ir tas neglītais, slapjais maiss. Ticis dikti nevietā - ko gan maisam vajag ūdenī? Un kāpēc gan smiltīm vajadzīgs maiss?
Lai neizklīstu!
Bet to jau nesaka smiltis. To saka maiss.
Blīvā pagaidu ieslodzījumā smilšu graudi, plecu pie pleca saspiesti, murmina, sarunājas. Apspriež dažādas lietas. Tie, kas tuvāk pie audekla sienām, čukstas par izlaušanos. Revolūcija! viņi saka. Kas tas tāds, mietpilsoniskākās smilšu aprindas maisa centrā atsakās to visu mēģināt saprast. Runā, ka pašā centrā vispār vēl esot sauss.
Mitrums sūcas aizvien dziļāk. Sabiedrību postošās brīvības idejas izplatās kā tāda sērga, kā nelāgs un pilošs mēris. Bet te tam nav pat, kur nopilēt. Katra slimības lāse tiek nodota tālāk. Un ūdens apņemtos akmenskripatu sīkaļas pāršalc Arhimēda spēka vieglums. Pasaule it kā paņem aiz pleciem, telpa kā cīņu brālis saķer aiz vidukļa un ceļ uz augšu. Kājas var atlaist un var griezties kā bezsvara stāvoklī, no zemes atsperoties vienalga ar ko - kad esi tik viegls, locekļu funkcijas kļūst arbitrāras.
Bet sausie un liktens pārbiedētie smilšu graudi mana mirkstošā maisa centrā ceļ paniku, organizē policiju, armiju, dzirdēts par Jaunā Maisa sazvērestību - tie veidošot jaunu maisu, bet tikai paši ap sevi, maisu maisa centrā. Hipermaisu.
Citi saka, tie slapjie, ka maiss jau irstot pa vīlēm. Tas pārsprāgšot no ūdens spiediena, un no tā spiediena, ko mēs no iekšpuses radot. Mana masa ir izlīdzinājusies, un nav saprotams smagums - vai tas ir ārā vai iekšā? Vienīgais, kas izjūtams kā smagums, ir pats maiss - robeža starp gribēšanu un varēšanu.
Es elpoju ūdeni, ar seju ieberzies audumā. Es panikā elsoju, rīdams karstu un sausu gaisu smacīgā pasaules centrā. Es esmu pa labi un es esmu pa kreisi, es esmu augšā un es esmu apakšā. Es esmu slapjš un sauss, es esmu priecīgs un izmisis, es esmu perifērija un es esmu centrs. Es esmu ūdenī nogrimis maiss. Un nezinu, vai vēl tikai krītu, vai guļu jau smiltīs un nekas vairs nemainīsies. Vai arī saplīsīs maiss un visu, kas cenšas doties, izšaus liktens bezpersoniskā straume.
Es gribu apskauties, un rokas sapinas sienās. Vēsas dziļūdens brīzes nestam apriņķot planētu vai redzēt, kā tā šķidri riņķo ap mani - vai gan nebūtu brīnišķīgs tāds mūžības tūrisms īsā un nāvei nolemtā dzīvē?
Aizcērtas elpa. Aug spiediens. Mēs slīkstam. Mēs plīstam.
17:26 - psy-fi
Tipa te, wtf, tur cilvēkam grūti brīži un sarežģītas izvēles, un tad tipa "Jaunietis tika nodots mediķu rokās, jo izskatījās iereibis. Iespējams, tas saistīts ar narkotiku lietošanu." Un visi tie raksti/sižeti, kur tipa čuvaks, sarijies tosolu, nosit visus ar cirvi, un tad kkur kā tādu akcīzes uzlīmi pie miskastes pielipina "iespējams - lietotas narkotikas". Iesmērē pa kkādu spraugu tās tendenciozās piezīmītes. Nevienā vairs sašutumu neraisa tādi teksti kā "mēs ar draugiem normāli sēžam, pieci purni, pēc kāda trešā šņabja litra netālu apsēžas tāds čuvaks, jocīgs kaut kāds, izskatījās, ka kaut kādas narkotikas salietojies. Nobijāmies, piegājām pie viņa, piekāvām un mīļā miera labad gājām majās. No tiem narkomāniem jāuzmanās, viņi nav normāli." Domāju, ka tas ir pats galvenais iemesls psihodēliķu aizliegumam - tie attīsta cilvēka personību, izkopj redzējumu, atbrīvo emocijas un sirsnību.
Bet tas nav "normāli", to nevar kontrolēt. Gluži kā ar izglītības sistēmu, kurā mēģina iepludināt ideju par to, ka katrs bērns tomēr ir atšķirīgs, bet vismaz man nācās iet cauri ļoti rupjam un vienaldzīgam štancēšanas aparātam, kurā ne skrūvīte, ne atsperīte nebija atbilstoša man. Tai vienalga, cilvēks to neinteresē. Kā lopus - ja var sadzīt kūtī ar elektrību, sitīsim ar elektrību. Ja ar asinīm, tad pātagosim. Ja ar mīļiem vārdiem - padūdosim. Un ne tā, ka būtu kāda iluminātu organizācija, kas to visu tā bīda: tā ir tumsonības pašorganizācija. Mūsu cilvēciskā daba lielā mērā ir lopiska, tā grib būt barā, tā grib tādu komfortu, kurā nav jālauza galva, kurā nav jāpiedzīvo vientulība, pamestība, izmisums, šaubas, šausmas. Mēs gribam neizvēlēties. Mēs gribam kļūt auksti un nejūtīgi, lietot tikai alkoholu un tikai tam, lai nejustu. Protams, bieži mēs neaptveram, ka tas ir nesavietojami ar prieku, laimi. Bet vienalga. Safety first.
Un tad viņi, mēs, sakām - re, kāds jocīgs, laikam narkomāns. To varētu uzskatīt par komplimentu. Bet nē. Mēs ņemam un šujam "narkotikas" klāt tam, kas mums sķiet nosodāms, ļauns. Vai nu bezdarbniekiem un māksliniekiem, vai slepkavām un zagļiem, vai laimīgajiem un vieglprātīgajiem. Tie jocīgie. Tie ļaunie. Tie nevēlamie.
Kā būtu dzirdēt ziņās, piemēram, tādas frāzes kā "Pastāv aizdomas, ka slepkavību izdarījušais vīrietis bijis ģērbies treniņbiksēs", "noziedzīgs jauniešu grupējums iespējamā BMW iespaidā aplaupa garāmgājējus", "notvertais sērijveida slepkava izrādījies pastāvīgs The New York Times lasītājs" vai "iespējamā sesijas nogurumā un sarkanās biksēs no Vanšu tilta nolecis kāds jauns vīrietis - iespējams, Microsoft Word iespaidā"?
Tik daudz tādu ēterisko baiļu, un mēs tās brienam kā peldošu miglu, jau sen kā ieauguši bailēs saredzēt horizontu: "Kas gan notiktu ar cilvēkiem, ja viņi zinātu, ka var iziet no redzamības loka?" Truli. Baisi. Žēl.
Šis narkamāns, "Cannabialus vulgaris", brīvajā lajkā ēd labu pilsoņu sejas.
17:56 - disidenti, narkomāni, briesmoņi, sērgas nēsātāji
Bet es jau nedumpojos. Es tikai vēroju, kā es par to visu jūtos. Skaļi brīnos.
