13:33 - es-ība
Mēs reizēm nevaram sevi padzīvot, jo neviens mums nav atklājis, kas esam.
Mēs varam zināt tikai to, kas ir pieredzēts, saprast - to, kas sakārtots.
Kā neredzam likumsakarības, pirms tās mums izskaidrotas, kaut tās ir acu priekšā, tā nevaram saprast sevi, jo nav resursu tādai izpētei.
Un līdz brīdim, kad katrs kļūs atklāts un legalizēts, būs jomiem un grēdām apjukuma, cilvēku nevietā, cilvēku nelaikā, cilvēku neādā, pazudušu un apmaldījušos, kas, slāpdami tikai pēc sevis, pieņems jebkuru aizvietotāju - ideoloģiju, reliģiju, filozofiju, stilu... Mirs necienīgā un netīrā visa mūža nāvē, zogot un tiekot apzagtam, nabadzīgam un kaitnieciskam. Bet tas līdzeklis, ko mēs lietojam, aizvietotāji, sērgas, tie mūs nogalina jo vairāk un neļauj atklāties visvienkāršākajai personas zinātnei, viscietākajai iekšējai realitātei, kas neprasa it neko vairāk kā patiesību par sevi. Kamēr mēs runājam par labu un ļaunu, par pareizu un nepareizu, par tradīcijām un normām - mēs iznīcinām gan attīstību, gan to, kam jāattīstās.
Tā nu reizēm ir ļoti grūti sevi dzīvot, ja neesi tieši tāds, kā tavi sensen mirušie senči. Un ne tā, ka "mēs katrs esam īpašs", bet šobrīd īpašāki un vienlīdzīgāki ir tie, kas ir normālāki. Mēs pat nezinām, kādu noziegumu izdarām, uzturot "legālā cilvēka" normu, un nezinām, cik daudz lielāku un tuvāku sev - pielaikojot ko tādu, kas neesam sev paši.
Nav pat ne vainas jau gataviem produktiem, ja tie mums der. Bet tie patiesi der tikai tad, ja tie neizraisa centienus un šaubas: tas tur, tas esmu es. Kad nav jāizvēlas. Kad izvēle izdara sevi - tevi. Kad izvēle esi tu pats, kā gatavā spogulī, kā gatava likumsakarība, kas vairs tikai jāpiemēro - un miers.
Ja kaut kas sabiedrībā ir jāražo, tad tie ir cilvēku tipi. Jauni un jauni jau esošie cilvēku tipi.
tl;dr
"Es" ir forma, kas jāuzvelk. Un, ja to nerada ne citi, ne pats, tad jāstaigā plikam līdz nāvei.
P. S.
Jeb cits tl;dr varianta saīsinājums būtu: dzīvot priekš citiem vai cita (sevī vai sabiedrībā) ir pašpastiprinoša kļūda un noziegums pret cilvēka dabu. Vienīgais veids, kā adekvāti īstenot cilvēcību, ir dzīvojot primāri sev, bet, lai dzīvotu sev, sevi jāpazīst, bet, lai sevi pazītu, sevi jāsaprot, bet, lai sevi saprastu, vajag skaidrojumu - paštaisītu vai citu sagatavotu -, bet skaidrojuma sagatavošana prasa laiku un pūles, un pašam tam ļoti var nepietikt resursu, tāpēc labāk, ja uz to orientējas sabiedrība, tāpēc sabiedrība izdara noziegumu pret cilvēku, kā prioritāti nospraužot sabiedrību, nevis indivīdu, savukārt, ja sabiedribas prioritāte ir indivīds, sabiedrība iegūst nesalīdzināmi vairāk. Tās arī ir patiesās es-cits attiecības, kas jāatīsta, nevis tās, kurās indivīds cenšas izdabāt sabiedrībai, kura tad velk sakropļoto, iztukšoto indivīdu sev līdzi. tl;dr...