sapnis nr.1

visa "kadra" kopaina kā no novecojušas mājas kinolentes, kas zaudējusi kvalitāti - nepareizas, pabalējušas krāsas, visādi pārgaismojumi utt. Pats pirmais skats bija visskaistākais - tukša, saulaina pļava (sapnis pateica priekšā, ka tas ir pēc kaut kāda atomkara vai kā tāda, ilgi jo ilgi pēc tam...), kurā no ziediem vertikāli un ieslīpi uz augšu paceļas gliemeži un pāriet lidojumā. Tad parādās sieviete primitīvā, senatnīga paskata apģērbā (postapokalipse, heh.), tas bija kaut kas gaišs, varbūt linveidīgs. Viņa vienkārši klejo pa pļavu bez īpaša mērķa, vērojot apkārtējo skaistumu. Tad viņa nolemj sekot strauta tecējumam, lai atrastu tā sākumu, kas izrādās notekūdens caurulei līdzīgs betona objekts, kas atrodas augstā, stāvā nogāzē, kuru pārņēmušas papardes. Tas viss ir ļoti trausls veidojums un viņa kopā ar visu cauruli pamazām sāk slīdēt lejā no nogāzes, paraujot līdzi dubļus, papardes, zāli. Pēdējais skats - sieviete slīd lejā un paspēj kaut kur pieķeroties satvert vecu grāmatu.

sapnis nr.2

benzīntanks tuksnesī, blakus begalīgie lielceļi. Liels 70-to gadu kabriolets, pie tā zemē guļ vīrietis, kuram apkārtējie cenšas palīdzēt, jo viņam krūtīs ir caurums, pa kuru lēni plūst ārā tvaiks vai kaut kas tamlīdzīgs, kā dūmi. Viņš klepo un nevar paelpot, cilvēki izmēģina visu ko, bet nevienam neienāk prātā aizspiest to caurumu. Tad vīrietis sāk izelpot lielus, slapjus burbuļus, kas pārplīst. Vienā no burbuļiem kā stikla lodē iekšā ir viņa galvaskauss samazinātā izmērā - šis burbulis paceļas lēni, pagriežoties un atklājot galvaskausa tukšo skatienu.