ja es dzīvotu mūžīgi, tad nolīstu kaut kādā alā, klausītos mūziku un lasītu grāmatas. Vislabāk pēc ārēja pasaules gala, kad civilizācija manu tempu vairs nevarētu apsteigt un es visu, ko ir vērts izlasīt, dzirdēt, noskatīties, noklausītos un izlasītu un noskatītos, bet pēc tam, kad viss būtu beidzies, domātu, kā nomirt pilnīgā tukšumā...

Te, protams, rastos dažas problēmas. Būtībā tur vajag bunkuru, kas nodrošināts dzīvošanai uz tūkstošiem gadu (piemēram, tāds, kas paredzēts veselai pilsētai, bet visi pārtikas krājkumi tiek man vienam:D). Tālāk - pilnīgu interneta kopiju no day one līdz the end. Pilnīgu pasaules rakstiskā, audio un video materiāla krājumu arī. Nu re.

Būtībā izraisa pārdomas, ka rūpīgi jāizvēlas, ar ko piesārņot savas smadzenes, ko lasīt un ko nē utt. Hmm, jā.



Būtībā sapratāt, ka man nav, ko darīt, es nebraucu uz universitāti pēc kaut kādiem papīriem, jo slinkums, apātija un rudenīgs garastāvoklis. Sēžu, klausos Menuetu, skatos bildītes un rakstu muļķības.
Ā, varētu arī kādreiz aizstaigāt uz Mūzikas bibliotēku pēc Menueta "Cilveks, kas smejas". Manā (mana datora) stāvoklī - vieglāk nekā novilkt kaut kur.