Hmm, tagad nesaprotu, kas īsti ir iepriekšējais ieraksts - murgs kaut kāds, vai sarkasma, vai sazinkāturvēl augstākā pakāpe?

Daudzi iet sviestā, es jo īpaši. Varbūt ceļš uz kaut kādu brīvību.
Vēl ir tas tur, pavasaris. Jau ar ieskrējienu.
Parks šodien. Un debesīs restītes, debesu lielceļu krustojumu vietās. Visu laiku skatījos uz augšu un likās, ka ieskriešu kādā kokā (sporta stunda bija).
Ja ieliksi krustiņu pa vidu, būs neizšķirts.
Tā vai tā.

Arī tikko plaukstošās zaļās lapas, kas mazliet atgādina kāda mētelīša nokrāsu (zini! :D). Tik daudz fotogrāfiju ieraudzīts, mazliet arī noķerts, bet ne tā, kā gribētos. Bet tā parasti ir.

Dzerot kefīru uz ielas un ejot saules gaismas virzienā, dzirdēju vārdus: "Vai tu esi sācis dzīvot?". Varbūt. Ja sākšu pa īstam, teiksiet, ka esmu traks. Jau tā esmu dažiem "trakākais cilvēks, ko pazīstu" un "pilnīgi nenormāls". Eh, bet to tā uzreiz nemaz neredz, tādiem viņiem ir aizdomīgi skatieni, ziniet. :D

Un screw it all, mans prāts ir "eksakti neapdāvināts". Cipari, cipariņi. It's all just numbers. You can get lost in them. Un cilvēki uz ielām tomēr vēl staigā ar tādām neapmierinātām sejām, un, ja runā, tad par naudu vai problēmām, tā vismaz dzirdu. Bet viņus tik un tā ir interesanti vērot.

"Afigeķ, tev ir rūtains, zaļš krekls!" - arī labs šodienas teksts manā virzienā :D Bjurvīgi.:)

Ai, vispār es vēroju, priecājos un šobrīd neanalizēju. Akmens ir akmens, par to var uzrakstīt stāstu. Zeme ir zeme un dubļi ir skaisti (par dubļiem - to teica Stendzenieks kādā intervijā, vasarā lasīju, kad bija saule, pļava, vecs deķis un žurnālu kaudze).