Atgriežoties no pļavu priekiem pilsēta šķita netīra un pilnīgi traka. Cilvēku bari un netīrība, ko tā neievēro ikdienā. Gāju cauri pūlim savā solī, iepriekšējo dienu solī, kam ar šo plūsmu nav nekāda sakara, ugunskuru dūmu pilns, saules, gaisa, gaismas un nakts debesu pilns, nedaudz arī visādi citādi piepildīts. Njā.



Patīkami, ka tagad visa diena ir pilnīgi mana, mājās neviena nav. Piecēlos, aizbraucu pēc piena, mazliet palīkumoju apkārt pa mežu, tagad ķeršos pie krāsas, smilšpapīra un lakas. Vēl jāpabaro suns.


Ā, un pašlaik skanošo dziesmu dzirdēju pieugunskura izpildījumā, biju viens no diviem, kas mācēja pavilkt līdzi. Vispār bija traki jauki, varbūt kaut ko vēlāk uzrakstīšu par to visu.


upd. Kaimiņu mājas celtnieki klausās kaut kādu krievu hītu radio tik skaļi, ka to dzird visā mājā un ārā iziet vispār pretīgi, es viņiem to pārlēto šaļaļā vienreiz noslāpēšu, kad iešu pasēdēt uz tikko pabeigtās terases kādu dienu, jāizstiepj tikai divas S-90 ārā un varbūt arī ģitāras pastiprinātājs.
Jau iztēlojos kā sēžu uz soliņa saulesbrillēs, malkoju kaut ko aukstu ar ledu un smīnu viņu virzienā, skanot Hendriksam, piemēram.