pljeckas miskaste

Humānisma augstākā pakāpe brīvdienu rītos ap septiņiem barot kaijas pie loga, lai viss rajons dzirdētu par šo varoņdarbu. Vērtīgāk par brēcošo putnu un klaiņojošo kaķu 'savaldīšanu', būtu tikt galā ar stulbajiem babuļiem, kuru dzīve ir tik nepiepildīta, ka rītu jāsāk ar ieskaitīšanos rijīgās kaijas acīs.

mūsu mājās ir ienācis grēcīgais netflix ar seriālu 'money heist'. no sākumā likās 'ui ku labs' spāņu seriāls. bet tad viss sāka stiepties tik ļoti, ka gribas raudāt, jo vairs neticu, ka kādreiz tas beigsies. izmeklētājs, kurš atklāj lietu, protams, norauj komu avarējot ar auto, bet pirms tam visu veiksmīgi paziņojis otra izmeklētāja mātei, kurai, protams, ir atmiņas slimība un tai visas lampiņas izdegušas. vēl visi ir sākuši drāzties viens ar otru, nolaupītāji ar ķīlniekiem, ķīlnieki ar nolaupītājiem, izmeklētājs ar galveno ļaundari un izmeklētāji savā starpā, bet galvenais ļaundaris vinkārši kā dievs ir nepieķerams. kārtīga ziepene, ļoti kaitinoša kārtīga ziepene! spāņi, bļ..

Nu joptv.. nevajag uz kāzām aicināt savus bijušos.

nekad neesmu tā gaidījusi zvanus no svešiem numuriem. katru reizi, kad redzu svešu numuru savā telefonā, mana sirds sāk sisties straujāk un acis mirdzēt cerīgāk, bet pēc sarunas atkal tāda kā neliela vilšanās. tā pat kā kasīt loterijas biļetes. pagaidām izskatās, ka dārziņš mums nespīd.

3+ karte dod iespēju iegādāties zirgu barību ar 5% atlaidi. Daudzbērnu ģimenes beidzot var līksmot!

Lielākā meita ar drusku mazāko vakar gribēja iziet šausmu mājas labirintu, bet drusku mazākā raudādama pēc 5 sekundēm izskrēja ārā. Lielākā gribēja turpināt, tāpēc es kaut kā neapdomīgi aizgāju ar viņu. Mums ieteica nesteigties un izbaudīt, tad nu es ar pārliecību par pāris stulbām lellēm lēnām gāju - pirmās 10 sekundes, tālāk mēs bļaudamas skrējām ārā, lai vēl kāds kroplis mūs neaiztiktu. Tagad lielā nevar viena aiziet līdz vannas istabai un naktī paņemt ūdeni, bet drusku mazākā nožēlo, ka tomēr negāja līdz galam un bija nobijusies jau no paša pirmā eksponāta, kas bija maz mīlīgs bērniņš baltā kleitiņā melnas istabas stūrī..

Labrīt, pamostos un saprotu, ka šī ir pirmā nakts, kad bebe nav naktī ne reizi modusies. Vot to es saucu par brīnišķīgu atvaļinājuma sākumu!

Jūnijs. 2 nedēļas - 101 km līdz darbiņam. Veselība ir atgriezusies, jūtu, ka varu aiziet līdz darbam un justies kā cilvēks. Drīz pat varēšu atsākt skriet.

June 27th, 2015

katru nakti es sapnī satieku kādu cilvēku,
šorīt pamodos un sāk jau likties, ka man tur ir vēl viena dzīve.

šis ir ieraksts cibā pirms trīs gadiem par kādu zināmu cilvēku, ar kuru tā īsti nekad nebiju sarunājusies un nesaprotamu iemeslu dēļ par viņu regulāri sapņoju..

Tagad tā ir mana vienīgā dzīve. Ideālā.

maijā uz darbiņu no rītiem noieti 109 km, brīnišķīgi pavadītas 19 stundas un 7 minūtes.

..un mammai vēljoprojām liekas, ka viņa var mani mācīt, kā audzināt bērnus.
īstā mācītāja! savējos ta kādus kretīnus izaudzinājusi!

es šodien sadusmojos uz bērnu, jo viņa mājturības trijnieku izlaboja uz seši. kaut kādu sūda krustiņdūrienu nevarēja sadurstīt, jo visu nedēļu bija jāskraida apkārt ar draudzenēm. jā, tādas lūk manas lielākās problēmas šobrīd.

šodien vairākas reizes rakstot savus rekvizītus esmu uzrakstījusi veco uzvārdu. sen nebija šādi roka paslīdējusi.

man joprojām ir ļoti ļoti skumji

paskatījos eklasē bērnu reitingus.
Emim no visiem bērniem ir vissūdīgākais reitings vizuālajā mākslā.
visu klašu bērniem.
kolosālais Emis.

man pēdējā laikā lieliski sanāk būt vienalga
man vajadzētu atvainoties par to kolēģiem un līdzcilvēkiem, bet man ir vienalga

pulpo rītā vakarā

"pretīgs, kā vienmēr" - katru rītu atbild mana māte tikko ienākusi pa duvīm, pēc kā tiek uzskaitītas pāris sāpošas vietas. kad tas ir padarīts, tad sākas 'es nevaru' posms - es nevaru ar šo ķemmi sataisīt matus, es nevaru aizsniegt bļodiņu apakšējā plauktā, es nevaru atrasts to un šito, es nevaru ielikt traukus mašīnā, es nevaru pateikt, lai meitenes sakārto istabu, es nevaru.. es nevaru.. es nevaru.. neviens pat neprasa, lai viņa var, tikai man ļoti gribētos kaut vienu rītu iziet no mājām labā garastāvoklī, nevis ar sajūtu - es nevaru.

mans hormonu līmenis tieši 73 reizes pārsniedz pieļaujamo maksimālo līmeni, kā iespaidā es jūtos slikti un labi vienlaicīgi, raudu un smejos vienlaicīgi. es nespēju koncentrēties, jo visu diriģē manas sakropļotās emocijas. es dažreiz saprotu, ka lēnām jūku prātā. un dažreiz man ir skumji par to, bet dažreiz tas man sagādā prieku.

birst kā lapas..

Guļu pie tv, smadzenes atslēgušās, bērni aizbraukuši uz kino, mazākais pārkrāmē dzīvokli, bet tas arī nekas, viss saskaņā ar manu iekšējo nogurumu.
Iet kērlinga fināls, nav ne vainas, interesanti.
Pēkšņi onkulis saka - 'tagad olimpiskās ziņas un tad atgriezīsimies pie kērlinga', es pie sevis piekrītu - 'nu davai, kāpēc ne'. Ziņas arī interesantas, viss forši, un tad pēkšņi paziņojums - 'kērlingā finālā ar tādu un šitādu kombināciju uzvar ASV komanda..'
Ziņas beidzas un onkulis paziņo - 'tagad atgriezīsimies pie kērlinga fināla'. 'Cik aizraujoši' - mana sirds gavilē intrigā!

Pēc divu gadu nepilnvērtīga miega, biju jau aizmirsusi, kā tas ir, kad aizmieg un nedzird visu, kas notiek apkārt, kas loģiski ir novedis manu veselību līdz pilnīgai miskastei. Tad iedomājieties, cik brīnišķīga ir tā sajūta, kad ārsts saka, ka tagad drusku sareibs galva, bet es atveru acis un izrādās, ka ir pagājušas pāris stundas, kuras ir nogulētas uz čaukstoša spilvena, to pat nedzirdot.

Kāpēc es esmu slikts mazbērns, kurš nekad nezvana vecmuterei un nepajautā, kā viņai iet?! Vispār kāpēc es viņu saucu par vecmuteri nevis omīti?! Elementāri - viņa nemāk pareizi uzdot jautājumus un uzturēt sarunu. Aplūkojot mūsu pēdējo sarunu, lielisks piemērs ir jautājuma "vai tu pīpē?" vietā tiek lietots kaut kāds hibrīds "es jau zinu, tu jau noteikti atkal pīpē, ja?", kas man liek sakost zobus, lai nepateiktu, kur viņai labāk iet, jo neredzu iemeslu uzdot tik stulbu jautājumu un vēl tik stulbā formā. Bet nu pilnīgi iespējams, ka viņa tikai gribēja uzturēt sarunu..

skatījos olimpiādi, protams.
daiļslidošanas pāris - brālis un māsa.
nu vot mēs ar brāli.. vot visu vakaru nevarēja atlaist

Vistrakākais jaunajā darbiņā ir tas, ka man sāk patikt.

Kad es cilvēkiem izstāstu, ka man tagad ir cits amats, viņi visi mani apsveic. Es nesaprotu, kāpēc viņi tā dara, jo, ja es būtu gribējusu citu amatu, es 13 gadus nebūtu sēdējusi tur kur es sēdēju.

Mana deviņgadīgā meita šodien saviebās, kad es viņai no sava šķīvja devu gurķi, kurš bija stāvējis blakus bietei. Lai neteiktu, ka viņai riebjas bietes, jo mani kaitina, ka viņas neēd neko veselīgu, viņa cēli noteica, ka viņa tādu neēdīs, jo gurķim esot periods.

- labdien, RS Edžus.
- labdien, mans bērns kārtējo reizi ir pazaudējis etalonu.
- jums viņu vajag bloķēt.
- bet ja nu viņš tiek atrasts?!
- ja kāds tikmēr etalonu izmantos un kontrolieri to ievēros, tad sods tiks piespriests personai, uz kura vārda ir etalons.
- astoņgadīgam bērnam? sods? cik smags sods?
- pēc noteikumiem, ja sveša persona lieto sev nepiederošu etalonu.. bla bla bla..
- Edžu.. tu esi idiots?

pēdējā mēneša laikā laika trūkuma dēļ laikam jau kādu ceturto rezi sanāk 'pusdienot' top veikalā. vispār tur ir garšīgi salāti, bulkas un siltie izņemot tos, kuri sabāzti alumīnija kastēs, tiem ir pretīga bleķa piegarša. un tā nu es jau ceturto reizi ejot pēc ēdumiņa pārliecinos, ka viņiem ir pamatīgas problēmas kolektīvā, jo katru reizi tiek aprunāts tas viens kolēģis, kurš neko nedara, kurš nekad nevar nevienu aizvietot, kurš vienmēr kavē uttutjp. nezinu vai viņas katru reizi runā par vienu un to pašu cilvēku, vai viena par otru atkarībā no tā, kura nav klāt, bet no malas tas izskatās fifīgi, tie gaisā sacirstie deguni un izmestās frāzes, ka viņas jau to nedarīs, lai tā tur to pati dara, īsta izrāde. izrādi patiesāku padara tas, ka viņām jau, protams, liekas, ka to dzird tikai viņas, un aiz letes sākas cita pasaule. mēs tur tādi rindā stāvoši robotiņi, kuri neko nedzird, bet tikai domā par to, kā ātrāk piestumt māgas.

Vecāka par mauku profesiju ir tikai kļūda iepīties naudas darījumos ar draugiem.

Labrīt, priecīgus svētkus!
Kā jau pagājušo gadu ap šito laiku rakstīju, man īpaši priecē cilvēki, kas saderinās Ziemassvētku vakarā. Tad es no rīta pieceļos un skrulēju savu draugu lentu turp un atpakaļ, lai apjaustu visus šos oriģinālos cilvēkus. Saderināšanās vēl nav nekas, tas varētu būt skaists un mīlīgs process, bet vispatiesāko prieku laikam rada nevis sēdēšana pie egles ar karstvīnu vienam otra apskāvienos un kāzu scenārija skices uzmešanas, bet gan milzīgais darbs ar Facebook komentāriem, reaģēšana un pateicības atbilžu rakstīšana. No pagājušā gada varoņiem neviens vēl nav apprecējies, redzēs ko nesīs nākošais gads.
Bet nu katram savs, kamēr ir cilvēki, kas visas savas figņas met fb, tikmēr es visas viņu figņas ieskicēju sev te.

es vakar vedu bērnu uz skolu, jo bija baigi agrs un viņa negribēja iet viena. bija silts un kājās bija gadījušās kedas, tāpēc izdomāju, ka iešu kājām, jo stundu ātrāk ierasties darbā ir psiholoģiski smagi. stunda miera, bez ķīviņiem un jautājumiem kas kur kad ko, tikai mēs ar mūziku un pāris domām par man izvēlētu tematu. mana kļūda bija tajā, ka nebiju novērtējusi savu psihisko, emocionālo dajebkādu tur stāvokli, jo šorīt aizejot uz pieturu un sagaidot tramvaju, es tajā visa ļaunuma perēklī iekāpt nevarēju. pagriezos uz aiztipināju pa taku uz darbu.

biezais mētelis ar pusgarām rokām

es šogad neko nesvinēšu, nekur nebraukšu un nekādus sūda pīrāgus neēdīšu..
kad kur ar ko svinēt, kad egli pirkt, kad dāvanas, kad ēdienus, kādus ēdienus, cik ēdienus uttutjp.
man riebjas iet uz veikalu pirkt pamperus, jo cilvēku bari pērk plastmasas salavečus un dāvanu papīrus, kuros ietīt plastmasas salavečus.
cerams, ka nebūs sniegs, lai citiem nav prieks.

Kad man paliek skumji, es iedomājos par to bērnu, kuram meitas klasē uz klases vakaru līdzi bija iedoti biešu čipsi. Un es saprotu, ka manas problēmas nav problēmas, tas ir mākslīgi uzpūsts 'sūds'.

..es zinu, ka aizmigšu un beigas neredzēšu, un man nav ne jausmas, kurš varētu uzvarēt x faktorā.. intriga zvērīga!

manis pēc varētu nogriezt visus labumus un atvieglojumus vecākiem ar noteikumu, ka valstī ar likumu tiktu aizliegtas fonda naudas. nekas nevar sabeigt prieku par bezmaksas izglītību vai pulciņiem vairāk kā mistiskā naudas vākšana kaut kam nezin kam, jo varbūt kādreiz noderēs. es pat labprāt maksātu par pulciņiem konkrētu summu mēnesī, lai tikai neviens šo naudu nesauktu par fonda naudu.

'īstā soļankā jabūt nierēm', noteica vīrs, kurš tikko bija atgriezies no divu dienu vazāšanās pa mežiem un bļaušanas uz zvēriem, un iemeta kaut kādu sūda kunkuli katlā, kamēr es šo laiku biju izmantojusi, lai vienu pēc otras aicinātu ciemos dažas sen neredzētas draudzenes, ar kurām iedzerot kādu interesantāku dzērienu par tarhūnu, papļāpāt un paskatīties televizoru. jāsaka, ka divu gadu laikā biju piemirsusi, ka eksistē tāda lieta kā paģiras. arī šoreiz likās, ka izšļūkšu tikai ar kalti mutē pieceļoties piecos no rīta, bet situācija ar paģirām mainījās, kad nieru vārīšanās uzņēma apgriezienus.

man jau likās, ka tik vienkārši tas nenotiek, pasaulē nav nejaušību..