pljeckas miskaste

vispār es vakar arī vēl jutos drausmīgi, laikam jutu, ka vētra tuvojas. mums ar skolas laika meitenēm bija jau kādu laiku atpakaļ sarunāts, ka šodien jāiet satikties, visām bērni, visas izrausies un tā.. bet ņemot vērā savu nožēlojamības pakāpi es viņām teicu ka neiešu, ko neviena īsti negribēja pieņemt. arī mutere beidzot bija piekritusi pieskatīt bērnus tik svarīgā vakarā. viņai, protams, bija vislielākais pārsteigums, kāda hrena pēc es neeju.. un kad es viņai apmēram mēģināju uzburt ainiņu, ka es taču eju ar skolas laika meitenēm, kurām dzīvē viss ir, kuras uz svētkiem saņem dāvanas par kādām es maksāju pusmūžu kredītu, kurām bērni ir paklausīgi un vīri ir vienkārši vīri. ka es pusvakaru sēdēšu dzīvoklī, mēģināšu piedzerties un pa logu skatīšos, kādi cilvēki staigā pa doma laukumu, kamēr viņas runās par dažādiem sīkumiem, bet man pilnīgi noteikti neko negribēsies stāstīt. tad muterei, protams, bija nākamā gudrā doma, par ko es pa ilgiem laikiem ierēcu. man taču vajagot tikties ar.. nu tādām vienkāršākām draudzenēm! nu protams, es tagad šķirošu draugus pēc tā cik daudz sūdu viņiem dzīvē ir, un ar tiem kuriem būs ZEM normas netiks komunicēts, bet tie kuriem būs pamatīgā pakaļā es tikšos katru dienu, lai mierinātu sevi, ka nu nav jau man tik traki. un vispār es pēc tam sāku domāt, ka man nemaz nav apkārt tādu cilvēku, kuriem dzīvē kaut kas baigi neiet, vai vismaz viņi par to īpaši nerunā, vai varbūt viņi neuztver dzīves huiņas tik dramatiski kā es, jo vispār jau viss skumjais stāsts ir tikai par to, ka sencis neatbalsta savus bērnus un ko es bērniem stāstīšu, kad viņš būs izstrādājis savu kārtējo 'varoņdarbu' ar sekām par kurām bērni agrāk vai vēlāk tāpat uzzinātu un noteikti nelepotos.