|
Vakar noskatījos Ponorāmu online. Dikti provianciāla sajūta radās. Jā, protams, ar cilvēkiem ir jārunā, tā, lai viņi saprot. Jā, protams, ka izsalst liela daļa ziemāju, valstī, kurā liels procents ekonomikas ir lauksaimniecība, ir traki. Jā. Taču vai patiesi, vai vajag būt tik vienkāršiem valodā, tik abstraktiem jautājumu uzdošanā, un vispār prasīt emocionālus jautājumus par politiku? Jā, ir būtiski kā tauta jūtas. Un tomēr. Tas rada apli. Uzdod emocionālu jautājumu, cilvēku tūkstoši to dzird. Un vienkāršais cilvēks to arī pieņem par vadošo noskaņojumu par notiekošo, un ja vēl pats šaubījas 'ko es par šo domāju', tad pēc attiecīgas reportāžas, izlemj, ka nu jā, patiesi ir jābaidās no Krievijas, ka, jā, patiesi briest sūdi. Skaisti radīt veidokļus, un tomēr. Klausoties interviju ar aizsardzības ministru, radās sajūta, ka mērķauditorija ir bērni vai īpaši jūtīgi un ne pārāk gudri cilvēki. Pa galvu maļās doma, varbūt pabeigt universitāti. Nu būtu interesantas lietas par ko rakstīt kursa darbus un bakalauru. Taču kā to ietērpt akadēmiskā valodā, kuru vēl piedevām esmu piemirsusi, un kā tām apkārt apvīt teorijas, kuras neatceros. Sajūta it kā grasos no jūras, ja ne okeāna, ielekt pīļu dīķī. Par grāda pabeigšanu maļu atkal, jo sastapos ar bijušo, kurš ir visnotaļ pārliecināts, ka bez grāda modernās dzīves džungļos aplaucīžos viens divi. Neticu īsti. Un tomēr viņa bailes un varbūt arī pieredzes balss mieru neliek. Labi, ja ne grādu tad būt patiesi zinātājai kādā vai kādās jomās. Domāju, ka ar bagāžu, kas man ir, īstajā vietā un laikā būtu pilnīgi gana, taču sastopoties ar skola-diploms-karjera cilvēkiem, vidi, jūtos nedroša. Pat sajutos vien wannabe muslim. Nu tā, ka melna, jauna ambizioza, bet bez īsta kapitāla, ar ko šīs ambīcijas īstenot. ehh... Esmu vietā, kur nav jāraizējas par eksistences nodrošīnāšanu un sadzīviskiem detaļām, sāku raizēties par to, ko man vajadzētu darīt, aizmirstot, ka atbraucu uz Eiropu noapaļot atstāto, un saprast kā līmējas kopā, Eiropā un Austrumos piedzīvotais. Plus, kā no Brīvības teiktā: 'atbrīvot rokas'. Atbrīvot rokas, jo stāstīju par precību piedāvājumu, ka sirsnīgais irākietis lūdza roku, un Brīvība redzot, ka man nav atbildes, ko dot irākietim, noteica: 'Bet nav nevienas brīvas rokas.' Un nav jau ar'. Kādā sirds un prāta kambarī ir Samais, kaut kur sapnis ar/par brazīlieti un Brīvību.... Gribu brīvas rokas. Un gribu augt, nevien ērti iekārtoties un apbērnoties bez cita veida profesionālas/ekonomiskas darbības. |