Tā nu sagadījās, ka vajadzēja palikties. Viņām pie mums. 

Tā nu gadījās, ka es prātā sludinu, ka viņas ir decent. Un ka vispār visi te decent un man nav par ko greizsirdību mētām vai dusmoties. Mums vēl vakara čalošana, diskusijas (nu tāds mini strīds). Bet nu tā kopumā gala beigās foršs vakars. 

Viņas ierodas. Valsts  īpatnību dēļ piekrītu doties viņas lejā sagaidīt. I gultu saklāju. I vispār viena no viņām ir patiesi jauks cilēks. (lasi: man viņa patīk. Taču tā pa čelovočiski, ne po polu). Man gala beigās ir prieks par ciemiņiem.

Ņēmos sagadīt viņas, padzert tēju un buenas noches ben (es - turciski). A sanāca kā sanāca. Nu tā teju jau pa klasisko līdz rīta gaiļiem un pēc.

Jā, biju skaļāka un bravūrīgaka. Iemesli kāpēc tā man nepatīk un biedē un ir tāds mērens sitiens zem jostas vietas manam ego. A bet vairāk es nesapratu. Kā rezultātā sāku cepties. Tiesa gan, ne skaļi.

Man tā kā kaut ko skaidroja, bet es ne līdz galam neiebraucu vai arī negribēju iebraukt. Un man nepatika, ka (kur gan jau arī kāda daļa ego dabūju) tas viss notika viņu (to ciemiņu priekšā).

Tad vēl kaut kur pa starpu zemme, ka viņam mani vajag tikai mierīgu vai neitrālu. Nemierīga nederu. 

Dziļa ieelpa un kārtīgi izpīpēt starp ego un savām patiesi veselīgajām robežām un kas galu galā tajās dažās stundās notika. 

Un vēl saņemties runāt par to visu ar viņu. Neierauties kaktiņā griezt vēnas/zobus. Vairāk gan grieztu zobus bet nebūtu dūša teikt.

Tagad kasu dūšu un veselo saprātu