| svārki (knapi) līdz/pāri celītim |
[Jan. 19th, 2014|01:08 am] |
Te jauka bija diena - saule(!!!) un +12 (un piecēlos astoņos ne divos, jo aizgāju gulēt ne pie/pēc saules lēkta)
nopriecājos, ka gana silts, lai var uzvilkt citus svārkus. Pilnīgi pieklājīgus latviešu standartiem. Nu tā, ka gandrīz vai parāk (gadus atpakaļ domāju, ka nu vai nu mini vai tāds kārtīgs maxi (tb gari līdz potītēm vismaz).
Te man krāsa tāda 'neierasta'. Plus attiecīgu valodu zināšanas un nezināšanas bilance. Mana galva un, domājams, arī sajūtas (intuīcija, enerģija jušana, sauciet kā tīk un der. I vēl svārki dažus centimentrus pakāpās, ka bija no malas/spogulī skatot jāprāto, ir vai nav zem meteļa vēl kas mugurā.
Rezultāts: pirmie soļi teju palēkdamies ar platu vai klusu smaidu uz sejas. Pēc pirmajiem pretīmnācējiem uz ielas pleci uzrāvās, galva ieravās. Svārkus centos nervozi uz leju raustīt. Sajutos un visu ceļu jutos kā ne līdz galam piedienīgi ģērbta skolniece, kas blandās apkart stundu laikā, kad būtu kārtīgi jasēž solā un jāmācās, apvienojojumā/mijoties ar postpadomju ar ķermeni pelnošas (nu, ne uz reiz prostitūta varbūt) sievietes, kas negrib, kurai kauns/negrib būt atpklāta par to, kā pelna.
Šajā vietā (pilsēta un droši vien arī valstī) uz ielas tāda garuma brunčos vairs es ne-e. Nē, nē, nē.
Labi, ka vien min 10-15 bij' jāiet. Un atpakaļ ceļā vīrietis pavadīja. Un uzsēju hipiju lakatu - viena ar pusi kāju bija nosegta. I štrunts, ka izlēcoši un pamanāmi. Vismaz apģērbta sajutos
Tā, lūk, dzīvojam. |
|
|
