Tas nekas, ka pati reiz iekāpu lidmašīnā un aizlidoju, atpakaļ tā arī neatlidojot. Un nu tam stāstam ir iestājies noilgums, pat ne noilgums, vairāk lēmums - neturpināt. Un tāpat bija tikai viena nakts un viena diena. Un viss. Un aizlidoju. (Kaut, ja paliktu, pazaudētu vien pārdesmit eiro. Nebija dārgs starpkontinentālais lidojums... Toreiz loģika šķita ļoti skaidra un vietā. Tagad vairs noteikti nepaliktu. Paldies lidojumam. Un paldies, ka paguvu uz lidmašīnu. Pavisam burtiski minūti vēlāk jau būtu par vēlu.)

Un citā stāstā klīdām pa tukšu pilsētu, kas vēl mostas, laiskojoties visu dienu parkā pie ezera. Vietā, valstī, kuru nezinam. Satikušies nepilnas divas dienas iepriekš. Tad bija divas naktis. Un aizbraucāt katrs uz savu pusi. Ka viss, ka vairāk nebūs.

Bet tad viņš atbrauca pāri puskontinetam un satikāmies... Labā ziņa. ka ar viņu vēl var sazvanīties, apskauties, pat, ja skaisto bērnu plāns ar viņu ir izbeidzies nerealizējās  un visticamāk arī nerealizēsies.

Jā, bet, tad vēl ir arī vienvirziena biļetes. Kur, iespējams, vienīgais veids kā satikties ir vien šādi. Un ironijai (?!) - tā bija pēdējā filma ko skatījāmies kopā.

Kļuvu tramīga tad, nu arī priecīga, ka redz mani kāds, jebšu, ka ir pastāvīgs atgādinājums, kad pašai nemaz tā nešķiet.

Rūpes un gādība, kad spranda savilkās pavisam nejauki. Es visa tāda īgna. Viņš tik un tā skatās smaida, aptekalē un saka, lai neatvainojos visu laiku.

Samais prasīja, lai pavaicāju, vai būtu kāds darbs viņam te uz kādām dienām. Droši vien, ka būtu. Neesmu vēl prasījusi, lai gan cilvēku, kuram vaicāt, satieku vairākas reizes dienā.

Atrodu aizbildinājumus, ka Samajam te vide būtu pārāk haotiska, netīra, ka viņš zaudētu pacietību pāris stundās darbā ar attiecīgo personu.

Taisnība ir, ka es raustos divas pasaules savietot, divas realitātes. Šo, kas te un Turciju. Bail, ka nespētu uzturēt sevis iepriekš turēto latiņu, nu, jā un smird, ka varbūt nebiju autentiska. Lai latiņas līmenī turpinātos, iespējams, būtu jāpievieno mākslīgas sastāvdaļas