Kļuvu tramīga tad, nu arī priecīga, ka redz mani kāds, jebšu, ka ir pastāvīgs atgādinājums, kad pašai nemaz tā nešķiet.

Rūpes un gādība, kad spranda savilkās pavisam nejauki. Es visa tāda īgna. Viņš tik un tā skatās smaida, aptekalē un saka, lai neatvainojos visu laiku.

Samais prasīja, lai pavaicāju, vai būtu kāds darbs viņam te uz kādām dienām. Droši vien, ka būtu. Neesmu vēl prasījusi, lai gan cilvēku, kuram vaicāt, satieku vairākas reizes dienā.

Atrodu aizbildinājumus, ka Samajam te vide būtu pārāk haotiska, netīra, ka viņš zaudētu pacietību pāris stundās darbā ar attiecīgo personu.

Taisnība ir, ka es raustos divas pasaules savietot, divas realitātes. Šo, kas te un Turciju. Bail, ka nespētu uzturēt sevis iepriekš turēto latiņu, nu, jā un smird, ka varbūt nebiju autentiska. Lai latiņas līmenī turpinātos, iespējams, būtu jāpievieno mākslīgas sastāvdaļas