|
|
|
August 30th, 2004
02:50 pm
gandrīz izdevās iekāpt 'tai pašā upē' otrreiz. pietrūka mazliet. nē, pat nepietrūka, otrādi - bija par daudz.
par daudz laipnu oficiantu un smaidu, par daudz skandināvu tūristu.
es par to, ka Jomas ielā padzīvojos pāris dienas.
nezinu, cik ilgam laikam jāpaiet, lai tur nejustu bijušās savienības smārdu. varbūt nemaz nevajag to tā pavisam likvidēt.
atcerēties jaunību nemaz nav tik slikti. dažreiz. :)
un tad pēc kādas vilcienā noklausītas sarunas domāju - vai tas ir labi - sniegt cilvēkam cerību, kaut zini, ka nav nekādu izredžu to piepildīt?
Current Mood: vai tu kādreiz vispār brīnies?
Current Music: Pink Floyd - Goodbye Blue Sky
|
Comments:
Par pēdējo rindkopu - nē. Veltas cerības sniedz tikai īslaicīgu mierinājumu. "Long-term is only that counts", no kādas gudras grāmatas.
Īslaicīgs mierinājums sliktāks par ilgstošu bezcerību?
Bieži šādās situācijās cilvēks saprot, cik 'pieskaitāma' ir tāda cerība. Vai arī viņam nav atlicis pietiekoši laika, lai cerība spētu sevi pierādīt kā ticamu faktu, un tad viņš to pieņem kā atvieglojošu opija devu.
Tas ir no tās pašas sērijas - "Dzīvot labi vai pareizi?". Gadījumos, kad īslaicīgs mierinājums nevienam nespēj kaitēt (arī nākotnē), lieliski. Taču realitātē viss ir nedaudz citādāk - un nereti nākas atzīt, ka tā nav bijusi labākā pieejamā izvēle.
Sekss. Viens lielisks "īslaicīga mierinājuma" piemērs. Uz savas ādas esmu pārbaudījis, ka īsa (relatīvi :]) prieciņa dēļ, nav vērts atņemt nākotnes Man labu draugu. Nav diezko godīgi, jo nākotnes Es jau nevar nekā atspēlēties.
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}