Labums ir tāds, ka pēc depresīvajām bedrēm, izlienu ārā un vienmēr uzbūvēju jaunu kalnu, pārkārpju pāri klusajām ciešanām un kluso apvainošanos par nevienlīdzību, uzkāpju agstākās visotnēs (un katrā virsotnē bedre 'mazāka'). jo nekad nejūtos vainīga, ka esmu pierādījusi savu.

ceru, jo vienmēr var atrast uz ko cerēt.