braucot mājās ar nakts dežūr-tramvaju, es vēroju apkārtējos cilvēkus. patiesībā es viņus vēroju jau ilgi.
cik daudz cilvēki saposās un iet meklēt prieku - laimi vakaros, kad īstenībā tas ir tikai tas viens trulums, sēžot pie glāzes. tie daiļie naktsputni ielas lampu gaismās izskatās kā eņģeļi, perfektie, iedvesmojošie tēli, jo apkārt ir tumsa, un neglītais tiek melnā tīts. tie cilvēki staigā greznāk nekā dienā. vai tad naktīs nav tā, ka neko neredz, tikai savas savtīgās vēlmes sašaurinātā prāta dēļ?

bet pa īstam es nevēlējos par to runāt. es apsēdos tramvajā un automātiski mans skatiens pielipa logam uz ārpasauli. atmiņā uzplūda visi tie nelaimīgie stāsti, kas saistīti ar mani un jesēņinem. es vienmēr uz viņiem uzķeros, es varu censties nesarkt, un tēlot ekspresīvu, juceklīgu būtni, kas no visa atsakās, kad īstenībā manī vibrē satraukums, jo tu atkal uzspēlē, ka es tev patīku, lai kāds kļūtu greizsirdīgs. nē, tu vienkārši biji piedzēries, mani jau brīdināja. es tevi, un arī viņu, un to, un viņu cenšos aizmirst tik ilgi! kāpēc es no kļūdām nemācos?

un tagad iederētos nopūta, un gara pauze, līdz es paskatītos projām un tēlotu, ka manas domas pārņem apkārtējā vide, uz kuru es cītīgi blenžu. ar nodomu, lai neviens nesaprastu, kas notiek manā prātiņā. stulbie jesēņini.