ir kaut kāda daļu cilvēku, kurus es nesaprotu, un man viņu ir žēl. galvenokārt par to, kāpēc viņi ir samierinājušies ar dzīvi, apstākļiem un spējīgi priecāties/cepties par kripatam, kuras ir maza daļiņa no daudz lielākas vēl viņu neapzinātas daļas. iespējams ka runāju par popkultūru vai arī par "parasti patērējamo", lai gan doma ir plašāka. nu labi, bet mans hobijs ir pētīt cēloņus, izcelsmes.
runāju te baigi abstrakti, bet saskatu šādu tā cilvēka iekšējo sāpju un emocīju ķēdi katru reizi kad ir kāds bezgaumīgs izteikums... un ja tam cilvēkam būt manas zināšanas.. :D bet kurš tad klausās/ ir tik ciets, ka spēj īsā brīdī mierīgi uztvērt šīm cilvēkam radikālu informāciju. turklāt, es varētu cilvēku aizvainot, ja aiz ziņkārības pārbaudītu, vai esmu uzķērusi dziļo nepiepildīto dvēseles/bērnības/pusaudzības sāpi, vai nē.

ja šādi runāju ar kādu, izklausās, ka "diršu", tāpēc parasti izsaku mazus komentārus pēc ilglaicīgiem novērojumiem. nav mērķis lai cilvēki apvainotos. starpitu, nevar teikt, ka pati neņemu vērā daž ne dažādas man izteiktās piezīmes. es jau cieta un centīga, lol.


un šis ir galvenais iemesls, kāpēc es visur kavēju, un neuzskatu laikā ierašanos par ganu svarīgu, dedzīgu lietu kuru laicīgi ņemt vērā. es varu nokavēt pusi un neko nepalaist garām, turklāt pa starpu palīdzēt citiem ar idejām un kko vēl sarunāt, noskaidrot sev. nepatīk kavēt draugu tikšanos. tas gan ir par procesu.