atkal man tiek piedēvētas dažādas nepatīkamas īpašības. bezatbildībā, pirmkārt. un viņi abi visu manī redz vienādi. nav tā, ka tētis domātu, ka mamma aizrāda nevietā, nē.
ak jā, tie taču ir sadzīves sīkumi! muļķe, ka es par tiem raudu un uztraucos, protams! visiem taču ir šīs problēmas un es, es.. Es vienkārši esmu pusaudze. Spītīga, pretrunīga, bezatbildīga, netiesa, nekārtīga, viltīga, histēriska fūrija, kura tīšām uztraucoties. tā sauktā brat (kas liek man justies tā, it kā es būtu kaut kāds vecāku murgs, kāds izņēmums, kad bērni sapūst no iekšas, kad izlaisti), kura tīšām saskrūvējoties un tad prasa visiem citiem krist histērijās, un tikai tad tā jūtās laimīga. ak žēliņ! jo vairāk es bēgu no ģimenes, jo bezatbildīgāka es kļūstu. (man patīkot izrunāties, teikt bet tu neko nesaproti, kad īstenībā man vienmēr redzot cauri..)

pagaidiet, ļaujiet tam sagremoties.
Vēlāk (kā parasti) es secinu, ka viņiem ir taisnība, ka viņiem vienmēr ir taisnība. es neesmu nesaprasta; es vienkārši esmu sapuvusi. kārtējo reizi es centīšos sevi mainīt, par spīti visām socionikām, visiem "cilvēks ir nemainīgs", par spīti mazajai pašapziņai, kura sāka manī dīgt. NĒ. bet es esmu tik nogurusi no raudāšanas. pielāgošanās šķiet vienīgā izeja.