ar netīriem, krāsainiem un rupjiem pirkstiem rakstu dienasgrāmatu. bet kāpēc? kāpēc es nezinu, kādēļ mani pirksti pretojās rindiņām, kuras saceru galvā. tur tās paliek un izgaist. varbūt pie vainas ir viss-it-kā-labi-bet-nekā-nav garastāvoklis. es jūtos tukša.
un tik ļoti ienīstu sevi, kā jau parasti. mēmās cilvēku sejas man māca ignorēt, izciest, aizmirst, vai tev nav jau apnicis par to domāt?
visas personīgās atrunas šķiet trulas. tad jau labāk varbūt pašai pārvērsties par mēmo masku un raudāt, raudāt divatā ar veselības problēmām un masīvo ķermeni.

es gribētu būt tīra.