Tik labi, tik labi, ka nākotne ir neparedzama, un ceru ka arī turpmāk tā piepildīsies ļoti negaidīti, kā ir noticis jau krietnu laiciņu. Tikai tagad viss vērpjas man tiešām neiedomājamos pagriezienos. Nevarētu teikt, ka nebūtu kādā mirklī rīkojusies patiesi sev, tāpēc (lai gan sliktais ir slikts) notikumi spēj arī iepriecināt. Tāpēc ticu tam, kas nāks un būs, esmu pateicīga tam kas ir laiks. Bet varētu bišķ mazāk sirdsāpju, ja to varētu sarunāt. Es ļoti gribu lai kāds mani samīļo, un no manis nebaidās. Es zinu, ja ir problēmas, tad nav pa īstam un nav vērts, bet tāpēc reizēm ļoti, ļoti gribas to fizisko kontaktu. Arī mans atturēšanās princips mēdz savārīt personiskos podus. Ehem.