Labvakar!

Šos vārdus Tu nekad neizlasīsi. Varbūt to redzēs desmitiem citu personu, tomēr Tev tie būs un paliks sveši.
Šodien apskatīju tavas māsas profilu, un kārtējo reiz Tevi atcerējos un ar smīnu centos iztēloties to, ko Tu par mani domā. Man tas neizdodas; tava rīcība ir man tik mīklaina un nesaprotama, un mans slinkums ir neizmērojams. Es necenšos saprast; dzīvē ir interesantākas lietas kā Tu.
Tā, tā... vēstuli iesāku ar mērķi izteikt visu to, kas manā prāta un mūsu klusumā to ilgo laiku rosījies. Es tiešām nesaprotu Tavu mēmumu un izvairīšanos - Tu to dari tā, it kā Tev šķistu, ka mani var ar vissīkāko žestu aizvainot. Mani tas tracina, ja tā godīgi. Kādēļ Tev klusēt, kad es runāju par "tavu nozari"? Vai Tev liekās, ka es uzskatu savas zināšanas par vērtīgākām? Tu, kā pus pasaule, iedomājies mani iedomīgu? (pēdējā teikuma beigās gribējās kliegt) Vai mana rīcība ir tik pārprotama? Ja reiz cilvēki man jautā, es atbildu, lai arī cik apgrūtinoši tas būtu. Ja es nezinu atbildi, es to izdomāju, balstoties uz loģiskām sakarībām. Es cenšos pat tad, kad man riebjas to darīt. Es nemaz neatteiktos no Tava profesionālākā viedokļa, kas atvieglotu manu piepūli. Bet Tev jau liekas, ka esmu dumja un iedomīga... Dumja tādēļ, ka es sarežģītos vervelējumus un mūžību ilgstošos, monotonos teikumus pārvēršu vienkāršā un saprotamā valodā, to pielāgojot klausītājam. Es varētu domāt, ka Tev liekas, ka es taču tik daudz neizstāstu tam cilvēkam! Bet nevienam jau nav pacietība to visu dzirdēt.
Pa īstam, jā, Tu spēj mani aizkaitināt ar sīkām rīcībām, bet ne ar tām, kuras Tu centies labot. Reizēm šie neveiklie labojumi mani iekšēji sadusmo vēl jo vairāk, bet Tu jau to nezini. Man nav bijusi ne vajadzība, ne vēlēšanās Tev to atklāt. Bet visvairāk, visnepatīkamākā tava īpašība ir lielība un izrādīšanās, kad Tavas īstās vērtības uzkrītoši spīd cauri. Tu par daudz no sevi iedomājies. Protams, Tev nav mans viedoklis jāzin, jo kādam cilvēkam šīs un miljons citas tracinošas īpašības liksies tieši kā pareizajā vietā. Es jau n-tās reizes esmu teikusi: nav sliktu īpašību, ir tikai nesakritības. Un lūk. Pilnīga un galīga nesakritība.
Nu tomēr, Tu no manis izvairies tā, it kā mums būtu bijis baigais romāns, kas vispār ir muļķības. Tu man vienkārši apniki, jo Tavas īpašības kļuva pārāk nomācošās. Es nevēlējos Tev teikt, cik Tu man liecies šausmīgs. Tas būtu bijis - aizvien ir - necilvēcīgi. Es kļuvu nedzirdama un turpināju uzturēties tavā sabiedrībā, kaut arī klusiņām mūsu vienkāršā draudzība manī bija pārvērtusies par naidu: es nīdu katru Tavu vārdu un rīcību. Un Tu nesaprati, Tu nesaprati! Tev likās, ka esmu nelīdzsvarota, ka līdz ar garastāvokļu maiņām manī mainījās patika pēc Tevis. Es vienkārši centos pret tevi izturēties jauki un laipni, lai slēptu iekšējo melnumu.
Tā nu mēs attālinājāmies. Man vienkārši nebija Tev pacietības. Tu nesaproti ētiska rakstura mājienus, un citus paņēmienus es sevis aizstāvēšanā neizmantoju.

Jā, tagad es jūtos labāk. Beidzot tas viss ir izkļuvis ārā. Man patīk tevi nīst. Man nepatīk apzināties, ka mātes viedoklis par mani tam līdzinās - viņa necieš manu tizlumu, manu rīcību vieglprātību, manu nespēju apzināties realitāti un simtiem, simtiem citu īpašību. Un Tavā viedoklī par Lindu arī varētu vilkt paralēles, ja visi tipojumi ir korekti.


Tu nekad neuzzināsi! Man nav mērķis Tevi izmainīt.

Ar labu nakti,
Tā pati Sabīne, ar kuru Tu kādreiz runāji