es nesaukšu pēc palīdzības, tikai gremdēšos apziņa, ka šajā pasaulē nav cilvēku, kas spētu man izglābt.
jā, pieņemsim, ka viss ir kārtībā.

man bija jāpārvalda vēlme apgāzt gultu, jāpārvalda vēlme izvilkt visas mātes drēbes no skapja un saplosīt, tad sašķaidīt lampas. mest krēslus. vārdi ir liegti! man ir pacietīgi jāklausās, kamēr es tieku TRAUMĒTA

es gribu visu iznīcināt. es gribu sašķaidīt datoru.
roku jau sakodu. pulksteni sasitu un tad centos pogas iebīdīt atpakaļ vietā. tikai apziņa, ka tas ir necienīgi, apziņa, ka tas tikai man kaitēs uz izraisīs izsmieklus mani apturēja. es nezinu, cik ilgi šī apziņa turēsies. es lektu ārā pa logu un nosistos, ja vien nezinātu, ka neviens manus nodomus nesapratīs.

jā, kori es atkal palaižu garām.

brīnums, kā es spēju pirkstus tik mierīgi pa klaviatūru dancināt. kaut ko šodien saplēsīšu. varbūt nogriezt matus? nē, tas traumēs manu vārīgo fiziku. bibliotēkas grāmatas, ar kurām cīnos (hah, centies gan TAGAD iedziļināties, muļķe!) nedrīkst šķaidīt pret zemi. ko lai dara? hm.. klusums pirms vētras, tā gan.