šodien krāsoju, gleznoju ciet melnas savas baltās sētas sienas. pil spīdīgi melnās lāses uz manām tīrajām rokām un bālās, trīcošās sejas. krāsa satek acīs, tad degunā un mutē, tad ausīs, un tai vietā, lai ieelpotu gaisu, slīd biezā masa kā medus pa rīkli. es klepoju, es cīnos, es cenšos tās visas preteklības izdzīt ārā! ārā! bet nē - tās nāk atpakaļ. baltās sienas vairs nav, un tās virsma nespēs būt tik nevainojami tīra kā agrāk. es atkal sabojāju, ak žēlojiet mani! žēlojiet to muļķi, kuru visu laiku kaklos karinās.
mana bezkaunība liek man noģībt, un iekrītu krāsas jūrā. tā aprij mani veselu. pasaule beidzās, un virsma noraustās, līdz atkal kļūst gluda.
mēs sacietēsim.

vējš gaudo, un mākoņi ir sega. ar labu nakti! mazas meitenītes naivās acis danco pa jūras krastu, melnie mati plīvo vējā. viņas rokās ir tikko paceltais melnais, slīpētais akmens. ciets kā dimants un tik vēss...