tomēr pēc tam, kad nomierinos, ir labi pavadīta piektdiena. tai vietā lai strādātu, izrunājāmies ar mammu, nonācām pie dažādiem punktiem, kuros man tagad ir skaidra ideja, kā brīdināt, ka nebūs labi. jo es taču esmu emocionāli nestabila, tur nav ko strīdēties.
jā, jābūt citam cilvēkam, bet es pacentīšos. es tēlošu citu cilvēku mājās, ja tiešām man vajag šiem punktiem pievērsties. un vajag arī, jo es gribu sasniegt mērķi - mērķis ir harmonija, sapratne, pārpratumu pretstats, mērķis ir apmānīt to mazo balstiņu, kas manī kliedz, ka nekad nebūs ok jo nekad tā nav īsti bijis, jau no 4 gadu vecuma, tas laikam senākais, ko atceros.
fuj, kas tie par vārdiem.
bet ļoti, ļoti svarīgi tādai nebūt arī ārpus mājas - ir vienkārši tas, ka tādu cilvēki mani nepazītu, nepatiktu, un man arī nē. :)
un es biju pie vectēva ciemos, tas bija ļoti grūti, ilgi un mokoši, tomēr izpildīju visas pacietīgās/novērtējošās mazmeitas lomas. lai nav tik viens. analīžu diagnozes pirmdien.
samaksāju par franciju.