kopš esības starp veco plānotāju un jauno (un jaunais sākas tikai no 16. augusta), man jūk dienas. es biju pilnīgi pārliecināta, ka šodien ir 11. augusts - braucu uz centru, kaitināju jau aizkaitinātus cilvēkus ar viltus tikšanām, pēc tam uzzinot, ka īstenībā jābūt rīt. rīkoju ballīti un sapratu, ka esmu ieradusies dienu par ātru. tā nu es sēdeju ar saldu, nogatavojušos meloni un domāju par to, kā rīt nekas nebūs, jo izpatīku ģimenei, braucot līdzi mini ceļojumā.
un tētis uz mani ir tik vēsi dziļi skarbi dusmīgs par muļķībām, kuras pielaižu, par manu bezrūpību un bezkaunību pēdējās nedēļās gandrīz katru dienu pārrodoties mājās agri no rīta. viņš gribētu atturību. es negribu domāt, ka esmu ko tādu pelnījusi. bet pārdzīvoju tāpat. lielais jautājums. es esmu tik slikta - vai nē. vai tas ir tikai skata punkts vai arī jānolaižas no saviem augstumiem.
