zini man ir tāda teorija (kas gan nav ne mazākajā mērē mierinoša), ka personības nepārliecinātība un kritums parādās līdz ar saskarsmi ar auditoriju augstākajās mācību ietsādēs un vispār atrašanos tajās. Es to lieliski novēroju sevī īpašai pirmajā gadā - un teicu tad sev būtībā tos pašus vārdus, ko tu šeit. Domāju, ka tas tā ir tik man, bet esmu dzirdējusi par kaut ko kas būtu liekams zem personības stagnācija zīmoga no daudziem līdzīgā situācijā. Un kas ir pats ļaunākais: es tagad to lieliski apzinos, bet tas nav mainījies vai gājis mazumā. Viss, ko varu darīt ir tikai apkarošanas pasākumi.
Protams es tā uzreiz ķeros pie smagsvara vārdiem kā:stagnācija. Varbūt ka nebūt tas nav tas pat ne uz to pusi. Varbūt tas ir dvēseles stāvoklis, nepietiekoša saskarsme ar reālo dzīvi, prāta rutīnas trūkums, kādas citas aktivitātes trūkums, progress, grūtais pārejas posms nākošajā izaugsmes stāvoklī (tā es varu ilgi izvirzīt varbūtības. Bet patiesība ir tāda, ka nezinu, jo pati tajā esmu un viss ko varu darīt ir tik dalīties kopīgajā sāpē. Nebūšu cilvēks no malas vai augšas, kas nāks klajā ar atrisinājumu visām bēdām...