man ir tik slikti.

nepietiek vien ar galvassāpēm.
  nepietiek ar aizvainojumiem un pārpratumiem.
    nepietiek man ar izspļautajiem vārdiem un jautājumiem:
      kāpēc tu tā darīji?

         es paslēpju seju aiz matiem un turpinu līmēt kvadrātiņus.
  
             kādēļ tev tā vajadzēja?

                mūsu mājā klusums nav pieņemams. es paceļu galvu, domādama smagi izpūst vārdus, bet no manām lūpām izbirst aizvainots un augstprātīgs "es nezinu".

citu priekšā aizstāvos, kaut vaina slēpjas dziļi manī.
                    viņi aizcērt durvis un pasūta mani dirst es sačokurojos kamola un peļu sevi atkal. tik stulba.. tik stulba...

jūs brīnāties, kāpēc mani teikumi netiek nobeigti? huh. tāpēc, ka es protu aizvainot vienkārši sarunādamies.
ienāk doma => izbirst vārds => aptur prāts => apklustu.
un tā.