nāaaaah, šodien vairāk asaru nekā vērts
bet tāda dzīve, kad centies izdabāt visiem, visiem, un beigās secini tikai par savu STULBUMU un neapdomību, ziedojoties citiem. un pēc tam maksā. jo tas jau tavs stulbums
maksā, maksā, maksā, līdz apnīk maksāt. pa vidu raudi.
bet tam visam cauri mijās arī cilvēki-sociotipi, ar kuriem ir tik viegli runāt, ar kuriem nekas nav jātēlo, jo tie ir tie patiešām saderīgie. reizēm arī tiem uzskrienu, tā ir tik patīkama izelpa. būt un nevajadzēt pietēlot.
un būt un vajadzēt pietēlot. negribēt pietēlot. ar mammu atkal sastrīdējāmies. rīt redzēs kā būs - bet man ir aizdomas, ka šoreiz sekas būs uz ilgo. es zaudēšu. daudzreiz. (tikai tāpēc, ka atļāvos apvainoties)
šodien bija pantomīma izrāde, nospēlējām tīri labi. es tā domāju. krietni, KRIETNI labāk, nekā iepriekš.
ziedoju sevi, ziedoju savu gleznu un vecāku naudu. ziedoju savu pacietību. ziedoju savas dusmas, izjūtas un emocijas, lai tagad atkal visi ap mani ņemtos kā ap mazu bērnu. TAS nu man nebija vajadzīgs. a bet ko. no šiem nav ko gaidīt tos īstos dažus patiesos vārdus, kas pauztu attieksmi, kuru gaidu. nafig liekulīgi manis atbalsti un slavināšana, pēc manām publiskām histērijām - tas nav vajadzīgs. lai vai kā, es turpmāk aizveros. nedošu vairs es viņiem neko.
fuj. fuj, fuj, fuj. lai pasaule iet ieskrieties. es gribu iet gulēt. pa miegam kliegšu uz visiem :) jo tikai reizēm, uz brīdi, spēju vainot visus, VISUS TOS ĻAUNOS, kuri bezkaunīgi ņem un ņem bez novērtēšanas, nevis pati sevi. nekas, no rīta - drīz atgriezīsies domas par savu bezvērtību :)
