ir grūti ievilkt elpu, kad tik ļoti vajadzīga īsta māte. un tad vēl jo vairāk apzinos, ka nedrīkstu sniegties. nevēlos pa pirkstiem dabūt. atliek ieritināties segā un tēlot rokas, kuras ir tikai spilvens, čukstot: palīgā, palīgā! man sāp.

reizēm viņa pēkšņi atceras, ka nemēdz man pieskarties, tad uzmācīgi pieglaužas klāt, un tas jūtās tik nepareizi, tik kaitinoši un pretdabiski. es uzsitu viņas rokām, uzbļauju un aizskrienu projām, tomēr manu elkoņi noķer un satver ciešu un raupji. man vajag bēgt.


un ja ne viņa, tad kas cits? kur es varu smelties šajā nodrāztajā frāzē "mīlestībā"? tukšums manai ēnai seko ik reizi, kad tomēr pasperu soli ārpus mājas.

tev viss kārtībā? tu izskaties bēdīga. brrrr. atbildēt jā ir vienkāršāk. nu jau māku uzvilkt masku.