Atkal tāds periods, kad mentāli guļu. Ar trešo dienu atmetu ar roku censties piespiest sevi radīt vai rakstīt iesniegumus, pavadīju rītu gultā. Tad atnāca mamma, un mēs visu iztīrijām, kad viņa aizgāja es vēl virsmas nomazgāju. Logs vaļā. Ārā saule. Guļu atkal gultā. Jāiet uz pastu.

joprojām tik daudz nosaka d vitamīns, un tā trūkums. tas ir tik jocīgi, kā tas VAR izraisīt ļoti negatīvas pārdomas, depresiju un pārlieku sīkumainu pašanalīzi, aizkaitināmību, noslēpšanos no citām fiziskām būtnēm.
šorīt atvēru logu un sauļojos gaismas starā. Vakar un šodien paņēmu kārtīgu vitamīnu devu. Tagad man galvā skan "es varu teikt, ka ir slikti, bet īstenībā ir labi!" un citas tāda tipa domas kuras pārpeld pāri uztverei, pašas no sevis, un arī kaut kādi darāmie darbi beidzot rit uz priekšu.