esmu staigājošs raudam-maiss, dikti pilns
grābstos un grābstos pēc kaut kā cita, pēc kādiem citiem, lai uz mirkli varētu skaļi un pārliecināti pasmieties, it ka viss būtu kārtībā
nekas nesanāk, nekas nesanāk, nemāku būt tik pacietīga vēl, un tāpēc uzbruku. un tāpēc cilvēki reaģē tā, kā negaidīju un negribēju, neapzinoties, ka gremdina mani zemāk.

varbūt, ja es apkrāmēšos ar daudz skaistām bildēm un iekšēji skaistiem cilvēkiem, es to nejutīšu
tikai lūdzu neanalizēt mani, es smejos līdzi, bet man sāp - un reizēm klusēju, jo gluži vienkārši nemāku pateikt to perfekto frāzi, lai izteiktu savu sapratni
es tveros, es grābstos pēc klātbūtnes, visi tie, kas reiz bijuši mīļi. kur tiem nejauši uzskriet. kas mani izglābs. kurš.. jo esmu tik tizla, ka pati sevi nespēju izcelt no šī visa. ik rītu nogurumā, ik uz soli gribas raudāt. un tikai tie citi, tiem citiem nekad nenovēlētu tādu nastu, tiem citiem esmu gatava lēkāt un smiet, tēlot un atkārtot "es esmu laimīga", līdz tā kļūst par apziņas patiesību, lai varētu turpināt tālāk cīnīties, krīst un zaudēt. un tad tverties.

enough. snap out of it! nedrīkst. vairs nē.

:)

priecājies! es saņemu stipendiju. es tikko biju prom. viss ir lieliski. ir labas idejas. ir atbalsts. rīt ir dzimšanas diena. svētki. kaut kad nākotnē būs arī mega-ballīte pie manis.