varbūt, ja es apkrāmēšos ar daudz skaistām bildēm un iekšēji skaistiem cilvēkiem, es to nejutīšu
tikai lūdzu neanalizēt mani, es smejos līdzi, bet man sāp - un reizēm klusēju, jo gluži vienkārši nemāku pateikt to perfekto frāzi, lai izteiktu savu sapratni
es tveros, es grābstos pēc klātbūtnes, visi tie, kas reiz bijuši mīļi. kur tiem nejauši uzskriet. kas mani izglābs. kurš.. jo esmu tik tizla, ka pati sevi nespēju izcelt no šī visa. ik rītu nogurumā, ik uz soli gribas raudāt. un tikai tie citi, tiem citiem nekad nenovēlētu tādu nastu, tiem citiem esmu gatava lēkāt un smiet, tēlot un atkārtot "es esmu laimīga", līdz tā kļūst par apziņas patiesību, lai varētu turpināt tālāk cīnīties, krīst un zaudēt. un tad tverties.