svārstos starp domām, vai tiešām viss ir tik negodīgi, vai arī patiesi esmu neveikla.

katrā ziņā, man nepatīk tas, par kādu mani uzskata. aizsapņojusies paimeitiņa, gudra grāmatās, bet ne īpaši gudra dzīvē. nesaprot jokus, un nemāk būt asprātīga. kopumā ņemot garlaicīga. nepatīk. nepatīk.

es sev ļoti nepatīku.
kas tā uzvedās?? kas tā par kautrību un nepārtrauktu nepašpārliecību? kāpēc es klūpu? tas tikai veicina vienu un to pašu!
es nevaru būt es. aiz bailēm saspringstu un nespēju vairs par kustībām vai rīcību domāt, tikai izspļauju kaut ko izteikti robotisku un neveiklu, un uzreiz par to ļoti skaļi, manāmi un diezgan neglīti neveikli sakautrējos.
man BESIJ
un tā visās vidēs, kurās ikdienā grozos!

un kā lai to maina?

es tik un tā nesaprotu, kāpēc viss manī liekas tik nepareizs! man trūkst kaut kāds sevis pieņemšanas gēns? no tā visa paglābjos, tik mirklīgi sev iestāstot, ka viss ir baigi okei. īpaši jo pēdējā laikā tie brīži ir tik ļoti mirklīgi, ka paiet pilnīgi nemanot.