cīņas un cīņas, un cīņas. mamma tīšām runā TIKAI negatīvi, jo uzskata, ka nedrīkst radīt ilūzijas, kurās var vilties.
man ir vienalga. viņa neredz procesus, viņa visu uzskata par gatavu rezultātu. mūsu vērtības nekad nesakritīs. punkts.

man ir grūti dzīvot bez atbalsta un noturēt uzbrukumus. bet neko, savādāk jau nevar izdzīvot :)

tāpēc man jo vairāk sāp, kad pēkšņi šķiet, ka paīstam atrodu ilgstošu atbalstu. man sāp tas, ka esmu spējīga ticēt.

es sapratu, kāpēc es to visu daru - es vienkārši gūstu baudu no tā, ka esmu stiprāka par vājākiem, "labāka". es ceļu savu pašapziņu, un, kad būšu pilnveidojusi sevi līdz visiem konkrētās vides līmeņiem, kad man būs pavisam garlaicīgi, iešu tālāk. nevis otrādi. otrādi sanāk ļoti sāpīgi un neproduktīvi, jo tad ir grūti sev ticēt. to daži labi nesaprot, bet ai.
kā jau teicu, esmu liekule nr. 1.

ir lietas, kuras ir par sevi jāsaprot. laikam nepareizi tās teikt skaļi :)

strīdi, strīdi, strīdi. jo vairāk es cenšos paskaidrot sevi, jo vairāk to izmanto, lai darītu pretī.
tikai tikko pārnācu mājās no skolas.

tagad mani TĪŠĀM neatbalstīšot :)