mamma teiktu, ka es lielos ar visām nepareizajām lietām, kuras es daru.
bet kā tad lai paskaidro, es vienkārši raudu un žēlojos, jo man sāp. es negribu tāda būt.

tā vien ir, atnāku mājās un daru visu šķērsām gan cilvēkiem, gan priekšmetiem. vienīgās sarunas grozās ap šo. arī tas man sāp, bet es nedrīkstu rādīt, jo tad mammai atkal liksies, ka es esmu apjukusi vai man trūkst informācijas par to, cik daudzās jomās esmu nožēlojama, lai varētu konstruktīvi saņemties to mainīt.

nav jau tā, ka man virspusēji nebūtu fantastiski forša, rosīga dzīve