Es jūtos.. tik neglīta. Un pagalam apnicis tas, ka es te baigi pūlos kaut ko interesantu kopā samest no rītiem, bet to daru tik ātri, ka sanāk sviesti, jā sviesti, ka man īstenībā kauns, ka vispār tā ģērbjos, tik dīvaini, tik īpatnēji. tad jau labāk ģērbties parasti, uzmest pirmo, kas pagadās mugurā - izskatīšos labāk. Ai fū. Un, līdz ar riteņbraukšanas atcelšanu es taču nesāku mazāk ēst, nē, turpinu rīt kā es nezinu kas, un es jau redzu, tas viss spiežas virsū, tas viss nāk, to var redzēt spogulī, to var just visu laiku, tā pretīgā sajūta, kad tu zini, kad krājās tauki, krājās, tāda sasvīduma sajūta, tāda vēlme histēriski lēkāt apkārt. Es nezinu kur bēgt, jo es jau nebēgu, tik sēžu un viss, un tas ir tik baisi, jo tas ir jāaptur. Jāaptur. Savādāk nebūs labi. Nebūs miers, un negribu kā agrāk.

Nekur negribu iet, nekādu faking pantomīmas mēģinājumu, kur man būs jāpacieš tas, ka esmu fiziski tik tizla un neveikla. Negribētu iet ballēties, jo esmu tik dīvaina, tik nepieņema izskata, sevišķi jau, ka nekrāsojos, un visi mani vaibsti un āda, un mati ir tik līdzīgos toņos, ka esmu tik bezkontrastaina, ka šķietu netīra. Es vienkārši nespēšu tā nekur iet. Man jau ikdienā grūti, visu laiku vēlme neuzkrītoši ieblenzt spogulī nodaļā, vai es tiešām izskatos tik slikti kā jūtos. Jā, nē. Nē, jā. Vajā.

Domāt, darīt gribu. Šobrīd atpūsties gribu. Gribu beidzot izbaudīt mājas. Gribu būt nekaunīga un egoistiska. Gribu atrast laiku, lai ieplānotu satikšanos ar Ievu, Ievu, Ievu, Anitu. Gribu ēst - nē, negribu ēst. Gribu gulēt. Gribu izgulēties. Gribu aiziet no datora. Prom.