lādēt visu no viena gala. man neesot bremzes uz to, ko es varot cilvēkiem pateikt, un tāpēc esmu tāda fūrija. man esot jāsavalda savas dusmas. tāda nu esmu mājās. un varbūt, ja nu jūs mani pazīstat ikdienā, varbūt jūs sapratīsiet, līdz kam mani ir jānoved, lai es uzvestos tā.
bet PA ĪSTAM es nožēloju ik reizi, kad prasu no tevis palīdzību. jo tad vienmēr tu izdari tieši tā, kā nebiju gaidījusi, un NEKLAUSIES, VISPĀR NEKLAUSIES, KAS MAN IR SAKĀMS. es labāk citiem atrādu nepabeigtus, neizprastus sūdus darbu vietā, nevis piespiedu kārtā eju cauri liekiem ceļiem un gariem, GALVĀ URBJOŠIEM PASKAIDROJUMIEM. tu jau nejūti, kā paiet laiks! un ar savu balsi es tikai cenšos izrādīt savu galējo aizvainojumu. un tev ir vienalga, ka šis ir pirmais brīdis, ko veltu sev, mājās un šobrīd, un ka man nav laika un ES LABĀK NEKO NEIZDARU, nevis pārsniedzu laika stresa limitus? tev ir vienalga, ka es pēdējās nedēļas vispār nevaru aizmigt, un ka man rīt ir jāceļas pus septiņos, un ka reāli miegs man būs kādas četras stundas. TEV ir vienalga, TEV vispār ir tikai viens pareizais ceļš - savējais! un tu nekad, nekad nepielāgosies man, nedosi man to graudu, ko prasu, no tevis, bet iedosi veselu roku, turklāt nederīgu, jo TAS nav tas, ko vispār vēlējos uzzināt! ES NEVARU IZTURĒT, bāc! un es nedrīkstu nevienam teikt: es labāk "ilgi" domāju viena un atrodu citas izejas, nevis paciešu tavu palīdzību. jo es vairs nevaru. es nevaru tevi paciest!
Garastāvoklis:: kā birst