šorīt es pamodos no sapņa, ka tu ar mani runāji, man stāstiji tādas lietas par mūziku, kā parasti, un tad man pieskāries. un es nezināju, vai ticēt tam vai nē - vai tiešām pēc šiem gadiem tev beidzot pielecis, ka es jūtu? un es bju domājusi, ka es ja sen esmu kļuvusi ledus auksta! vai varbūt tas mūsu psihosofiskās saderības dēļ. bet tu nezūdi... nezinu. par tevi sapņojusi nebiju vismaz gadus divus. un tas jau izskaidro to, kāpēc es nekad neesmu mācējusi pieņemt viņu pie tevis (kaut arī ļoti, ļoti cenšos)

bet tas bija tikai sapnis, sabīn, tu to saproti?