sēžu, kaut ko it kā gleznoju, bet apjuku, un nespēju izdomāt, kā tālāk darīt. tas nozīmē, ka jāatliek.
un sēžu, un ir tik daudz darāmā, un tik maz spēka. es nesaprotu, kas ar mani notiek. it kā vakar vēlējos iegrimt mājas un istabīgā noskaņojumā, un nevarēju. šodien tas man nav liegts, bet reāli, kas ir padarīts? uztaisīju brošu, ēdu, sarunājos ar cilvēkiem, skatījos mākslu, ēdu, bišķ gleznoju. tas NAV patīkami, tas ir mokoši! man vajag darīt nopietnās lietas, un līdz es nesākušu viņas darīt, es jutīšos sūdīgi. bet es aizvien SĒŽU te!
pēdējās dienas ēdu atkal kompulsīvi, man tas b e s i j. pilnīgi, es pat gribu skolu tāpēc, lai varētu brokastīs un pusdienās ēst mazāk. mamma uzcepa fantastiskas biezpienmaizītes, un es sevi dziļi, dziļi nīstu.

Chris Corner no IAMX tomēr ir Jesēņins, nevis Hamlets. viņa skatuves tēls ir haotiskāks, ekstravertāks, bet īstenībā viņš intervijās ir tik feins un mierigs, un visur arī raksta, ka šīs divas personības ir pretrunīgas.

kā mani sajūsmina viņa mūzika! kā mani sajūsmina viņš pats... viņš, lūk, ir skaists, ar savu kārno, stalto, gaumīgi izvirtušo, teatrālo tēlu.

( images for a crazed fangirl )