visbriesmīgākais ir tas, ka viņš man sāk patikt. tas nesasniedzamais, kas tūlīt pat no mana skatu punkta pazudīs.

vēl nav pienācis tas brīdis, kad sajukšu prātā un nespēšu nedomāt. man vēl tevi nevajag. bet tu man patīc.

un tev patīk mūzika! ak jēl... mūzika. neesmu vēl tev atklājusi, ka man arī patīk tas, ko tu dzirdi.


īstenībā man būt jāraud, jo man tik stipri sāp galva, ka, atraujoties no datora, man liekas, ka tā plīsīs pušu. es netieku izklaidēties un tikties ar tik sen neredzētiem, mīļiem cilvēkiem. aak.

man ir tik slikti.

nepietiek vien ar galvassāpēm.
  nepietiek ar aizvainojumiem un pārpratumiem.
    nepietiek man ar izspļautajiem vārdiem un jautājumiem:
      kāpēc tu tā darīji?

         es paslēpju seju aiz matiem un turpinu līmēt kvadrātiņus.
  
             kādēļ tev tā vajadzēja?

                mūsu mājā klusums nav pieņemams. es paceļu galvu, domādama smagi izpūst vārdus, bet no manām lūpām izbirst aizvainots un augstprātīgs "es nezinu".

citu priekšā aizstāvos, kaut vaina slēpjas dziļi manī.
                    viņi aizcērt durvis un pasūta mani dirst es sačokurojos kamola un peļu sevi atkal. tik stulba.. tik stulba...

jūs brīnāties, kāpēc mani teikumi netiek nobeigti? huh. tāpēc, ka es protu aizvainot vienkārši sarunādamies.
ienāk doma => izbirst vārds => aptur prāts => apklustu.
un tā.