gribēju uzsprāgt šodien rakstot literatūrā. es ienīstu mājās. es ienīstu mājās. es ienīstu mājas. kā gan tad lai es par tām mīļi uzrakstu? ha! ak es izlutinātā tizlene. māja ir laba tad, kad tā ir tukša. promnomājas ir manas mājas.


m: tu ar manīm runā tā, it kā es tev būtu ienaidniece nr. 1!
s: ...
m: kā tad ir, sabīn? es tev esmu kaut kāda ienaidniece?
s: ...
m: nu? NU?
s: mja
m: NERUNĀ TĀ AR MANI

un vēl: kārtējo reizi atkārtojas "es ienīstu" sižets. vaina ir manī, bet es turpinu turēties cieši, cieši.

jau no pirmās klases. agrāk neatceros.

1. josie
2. joanna
3. alex
4. izdevīgāk klusēt
5. aizvien klusēt
6. ansis
7. ak vai ak vai...

visur ir vienādi. vienmēr bijuši tādi gadījumi. tas sākās ar labu draudzību. nemanāmi notiek pārmaiņas, un seko aprunāšana, beigās nīšana un izvairīšanās. kā es ienīstu! vienmēr tā. ne velti saku, ka esmu riebīga. dēļ visiem šiem septiņiem esmu raudājusi, lielākās daļas dēļ arī zaudējusi draugus, protams arī pašvērtējumu (nekad līdz galam nesapratu, kur tieši bija mana vaina. nevienam nepatīk paskaidrot. vai uzklausīt. visi par sevi un vienpusīgiem viedokļiem.)

ai es nezinu, kāpēc rakstu tās tikaipašuinteresējošās vaimanas. manā galvā bez tā ir tukšums. domas bizz.