ak tu muļķīti. es tev cenšos neko pāri nedarīt, tik turēt sevī. Tu aizvien izdomā jaunus aizspriedumus, jaunus slēptos nodomus un pāri darījumus, kad viss ir tiiiik vienkārši.

Kā tev patīk izrādīties, ō... sen tev aizbāztu muti, ja būtu tik nežēlīga. Tu atļautos man tā darīt gan, es zinu. Noroc savu bērnišķību un aizveries. lūdzu, lūdzu.

mamma stāstot skolotājiem, ka es pārcenšoties.
es viņiem atbildu: muļķības! cik laiku es nenotērēju te, sēžot, rijot un bojājot acis!? es tikai daru tik daudz, cik man prasa. ne vairāk.

nokristu uz zemes un histēriski raudātu, vārtīties stundu ar neatpazīstami saviebtu seju. nekas nepalīdz, nekas, un nekad nepalīdzēs. es sevi ienīstu. nevaru sev ticēt. nevaru sevi klausīt. nevaru darīt, ko saprātā vēlos.

kā es mīlu jūsu tievos, smalkos, skaistos, gludos ķermeņus!





ja tas tā turpināsies, man nekad, NEKAD nebūs risinājuma.
dzīve = tukša kopa. strupceļš. aplis. mociet mani, mociet! tā it kā nepietiktu ar pašas pāri darījumu, bet vajag vēl un vēl, un VĒL NO VISĀM PUSĒM



nav kur tverties. es lidoju un griežos, un uz galda stāv nepabeigts literatūras mājas darbs. es ienīstu dzīvot. nekad sevi nesasniegšu.