nokristu uz zemes un histēriski raudātu, vārtīties stundu ar neatpazīstami saviebtu seju. nekas nepalīdz, nekas, un nekad nepalīdzēs. es sevi ienīstu. nevaru sev ticēt. nevaru sevi klausīt. nevaru darīt, ko saprātā vēlos.

kā es mīlu jūsu tievos, smalkos, skaistos, gludos ķermeņus!





ja tas tā turpināsies, man nekad, NEKAD nebūs risinājuma.
dzīve = tukša kopa. strupceļš. aplis. mociet mani, mociet! tā it kā nepietiktu ar pašas pāri darījumu, bet vajag vēl un vēl, un VĒL NO VISĀM PUSĒM



nav kur tverties. es lidoju un griežos, un uz galda stāv nepabeigts literatūras mājas darbs. es ienīstu dzīvot. nekad sevi nesasniegšu.