pēdējā laika sajūtas sastāv no uztraukumiem par balles sa-organizēšanu, no laika-sabīdīšanas jautājumu risināšanas (es visur kavēju kā nelabais), priekiem par pantomīmu, un vēlmes jā, jā notievēt, jā, sabīn, jā... kalsnums sauc, ak žēliņ. es tevi gribu. es gribu to redzēt spogulī.

un no uztraukumiem, ka visur esmu dīvainā. man vajadzētu vismaz iemācīties runāt ar skaidru dikciju un nešķobīties tik daudz. no citām dīvainībām gan netaisos atteikties, paši vainīgi, ja nepatīk (un daudziem, šķiet, mana uzvedība nemaz nav pa prātam).

un iemācies vienreiz aiziet gulēt laicīgi, izgulēties. sabīn, lūdzu!