Viņa atkal jutās kā maza meitene. Lielā plandošā kleitā, un, kad skatiens vērsās lejup, pasauli izdaiļojoja gaišas pasteļtoņu krokas. Viņa bija maza meitene. Apkārt plūda ceriņi, lillā ceriņi, lillā krokas, lillā kājas, lillā smarža, lillā sapņi... Ceriņi visi bija pa četri. Es atceros ļoti, ļoti to smaržu, tos pavasarus, kad maza būdama londonā, es ložņāju pa blakus skolas dārziem, gar ceriņiem, baltiem, lillā, krāsainiem, kārtainiem, vienkāršiem, un skaitīju ziedlapiņas. Tas bija ļoti svarīgi. Un tā es plūdu. Es biju viens veselums, sabīne, kura nebija te, jo manu galvu piesārņoja enid blyton pasakas un es pie sevis čukstēju, ka ziedlapiņās slēptas fejas, un vējš, kas stipri pūš, strīdas pretī apgalvojumiem, kurus prātoju galvā.
Es stāvēju dārzā, un sev skaidroju, ka visi ceriņi ir pa četri, jo man veiksmju ir gana, un man vairs nevajag. Man jau par daudz. Vējš pūta stipri, un es lūkojos ābeļziedu debesīs. Es esmu naiva, es esmu aizmigusi pasaulē.