Bet ja manu animācijas diplomdarbu beigās uztvers tik pat pašsaprotami, cik direktors un jurjāne uztvēra konceptuālo kompozīciju (tā, it kā man būtu daudz brīva laika un man patiktu pārstrādāties un MIRT NO STRESA), es vienkārši uzsprāgšu. Ja viņi nenovērtēs to ārprātīgo darbu un nervu, un pacietības daudzumu, kuru esmu ieguldījusi....
Man jurjānes "Par tevi jau mums viss skaidrs! :))))))" aizvien iestrēdzis prātā. Un, ja es viņai darītu zināmu, ka tas nebija viegli, viņa vienīgi atbildētu kaut ko uz : "Bet tā tas ir! :))))))))))))))))))))))))))))))) " pusi. Iespējams, vēl piemestu, ka viņa pati ir kaut ko darījusi un tas nebija grūti :))))))) tā tas ir :))))) viņa ir zīmējusi daudz zīmējumus :))))))))))))))))))))))) un protams tie paši līmējās kopā datorā :)))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))))). Jā, jā esmu uzēdusies. Man vienkārši tracina ārā viņas attieksme un tas, ka viņa ir sevi izvirzījusi kā galveno vērtētāju. KĀDĒĻ man pūlēties, ja jurjāne pasmaida un, teiksim, ieliek 7 pat neiedziļinoties darbā, un uzspiežot kaut kādu savu viedokli visur VISUR VIIISUURRR kur vien var ielīst? Man viņas korektums tracina ārā.

Un vēl kronis visam - mamma atnāk, redz, ka skenēju, pasaka - ā, tu strādā? nē, tu nestrādā (es faking SKENĒJU savas jaunās 150 lapas), cik blah blah ir nekārtīgs!!! turpmāk visu darīsi pati. nepalīdzēšu.

NEVIENS TO DARBU NENOVĒRTĒ. Es nevaru izrurēt. NE VIENS. Skolā visi bīstās no manis un saka (labi, atvainojos - nodomā) ēēē, nafig strādāji, tagad mums izskatīsies slikti, un nu gluži pašai tas nav man vajadzīgs. Ne jau šādi.